SĀKUMS | KONTAKTI | LAPAS KARTE
15. jūnijā koncerts Spāres baznīcā
"Baznīcu nakts" aktivitātes Spāres draudzē
Ērģeļmūzikas un dzejas pēcpusdiena Piltenē
Lekcija "Kā atšķirt kristīgu lūgšanu no okultas vārdošanas"
Kolkas luterāņu dievnamam jauns grīdas celiņš
Jaunumi
Aicinām pieteikties: JAUNUMIEM, informācijas saņemšanai Jūsu e-pastā, par notikumiem draudzēs...!
Par mumsJAUNUMIDraudzesSvētdarbībasBibliotēkaSvētrunasMediji 
LARSS LEVI LESTADIUSS
|
Piltenes iecirkņa mācītāji

Trīsvienības svētkos

   „Mēs runājam, ko zinām un liecinām, ko esam redzējuši, bet jūs mūsu liecību nepieņemat.” (Jņ 3:11). 

   Tā Pestītājs teica Nikodēmam, kad tas atnāca pie Viņa naktī parunāt par garīgām lietām. Nikodēms uzskatīja sevi par gudru, bet tomēr bija tāds muļķis, ka vecā cilvēka atdzimšanu uzskatīja par neiespējamu un nevajadzīgu. Droši vien, ka Nikodēms, tāpat kā citi bezbēdīgie, domāja, ka atdzimšana notiek pie kristīšanas un kristītajiem nevajag atdzimt, kaut arī viņi savu kristīšanas savienību ir daudzreiz pārkāpuši.
   „Mēs runājam, ko zinām un liecinām, ko esam redzējuši, bet jūs mūsu liecību nepieņemat.” Tādi cilvēki kā Nikodēms nepieņem liecību ne no cilvēkiem, ne no Dieva. Esam satikuši cilvēkus, kas sevi uzskata par gudriem un domā, ka zina, kur iet ceļš uz debesīm. Ja tādam cilvēkam kāds kristietis jautā, ko viņš zina par piedzimšanu no jauna, tas droši vien atbildētu tāpat kā Nikodēms: „Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams?” (Jņ 3:4).
   Vecam pagānam vispār nav iespējams pat domāt par piedzimšanu no jauna. Pirmkārt, viņam tā nav vajadzīga, jo, kā pats domā, viņš jau ir atdzimis Kristībā. Otrkārt, viņš sevis piedzimšanu no jauna uzskata par neiespējamu. Viņš, tāpat kā Nikodēms, jūt, cik vecais cilvēks ir liels un resns. Kā gan vecais ādams varētu kļūt tik maziņš, ka tam pietiktu vietas mātes miesās? Tāpēc viņš izvairās no atbildes un saka, ka tas jau reiz ir atdzimis Kristībā, un tāpēc viņam nav vajadzīga cita atdzimšana. Šādā prāta apmānā iekrīt tie, kuri neatrod citu izeju.
   Nikodēms bija mācītājs Izraēlā, un tātad lasījis Bībeli. Viņš nevarēja Pestītājam teikt, ka piedzimšana no jauna nav vajadzīga. Nikodēms zināja, ka Dieva vārds to prasa. Tomēr mēs nezinām, vai viņš atdzimšanu izjuta tik dziļi, ka tās nepieciešamību varēja apjaust pēc savas pieredzes. Diezin vai viņš tā jutās, jo balstījās uz paša taisnumu un tāpēc nespēja uzskatīt atdzimšanu par nepieciešamu.
   Šajā draudzē daudzi apzinās atdzimšanas nepieciešamību, bet arī sajūt, ka vecais cilvēks ir tik liels un resns, ka nevar ietilpt mātes miesās un piedzimt no jauna. Daži neizjūt tādu vajadzību, jo domā, ka ir jau atdzimuši Kristībā un viņiem nevajag atkal atdzimt no jauna. Tie, kuri uzskata, ka atdzimšana, kas notikusi kristoties, nepalīdzēs, vispār domā, ka tā notiks vēl pirms nāves, un, kamēr viņi par to prātos, tiem beigsies žēlastības laiks. Kad tuvojas nāve, viņi jūt, ka vairs nespēj izglābties un atdzimt.
   Žēlastības zagļi un pašu taisnuma kalpi cer uz atdzimšanu, kas notikusi Kristībā, un dzīvo droši. Tomēr, kad tuvojas nāve, tiem nākas sevi nosodīt un teikt: „Tagad jau ir par vēlu domāt par atdzimšanu no jauna, ja jau tā nav notikusi agrāk.” Tā nelielā uzticēšanās, kas viņiem bija Kristību žēlastībai, nāvē beigsies. Tāda nāve bijusi daudziem, kuri noniecinājuši kristietību. Mēs to esam redzējuši, un tāpēc to apliecinām un par to sludinām, „bet jūs mūsu liecību nepieņemat.”
   Mēs esam redzējuši arī tādus cilvēkus, kuri kādreiz atdzimšanas žēlastību ir uzskatījuši par visai vajadzīgu, un tajā laikā viņiem ir bijusi liela vēlēšanās tikt pestītiem. Grēku nožēlas bēdas tomēr beigušās pasaules mīlestības dēļ. Viņi atgriezās pasaulē un kļuva sliktāki kā iepriekš. Kāds būs viņu gals? Mēs redzējām, cik sliktas bija viņu beigas, un tāpēc zinām, ko sakām, „bet jūs mūsu liecību nepieņemat.”
   Mēs redzējām arī tādus, kuri atdzima un kļuva laimīgi. Kas notika ar viņiem, kad tie modrības trūkuma dēļ atkrita no žēlastības un nevēlējās atkal pie tās pacelties? Viņi kļuva septiņreiz sliktāki nekā agrāk. Un, kad nāves priekšā aizveras žēlastības durvis, sātans ir sācis tos briesmīgi tiesāt ar pašu taisnumu, un tad nav iespējams cerēt ne uz ko citu, kā vien elli, tiesu un nolādēšanu.
   Mēs esam redzējuši arī tādus muļķus, kuri dzer un lamājas kā lopi. Viņi izsmej un zobojas par taisnību, un priecājas, kad dara ļaunu. Kāds būs viņu gals? Te viņi ir smējušies par savu nelaimi, bet, kad nāve tuvu, tie sāk murgot un lamāties un piesauc sātanu, lai tas ņem viņus pie sevis. Viņi lamājas pat nāves cisās, un tad citi pagāni saka: „Kāda skaista nāve!” Pie tam vēl bezrūpīgais garīdznieks uzraksta skaistu nekrologu, un visi notic, ka dvēsele tikusi pestīta.
   Ar visu to mēs esam sastapušies, „mēs runājam, ko zinām un liecinām, ko esam redzējuši, bet jūs mūsu liecību nepieņemat.” Tas noticis nevis slepus, bet atklāti. Visi ir redzējuši, kāda nelaime ir notikusi ar tiem, kuri nav pieņēmuši mūsu liecību. Mums jārāda šīs lietas neticīgo acīm un tiem jāatgādina par viņu mirstīgumu, lai tie sevi ieraudzītu tajos, kuri agrākajos gados ir aizgājuši neticībā un nezināšanā, un nāves cisās ir sodījuši paši sevi. Mēs tomēr zinām, ka bezrūpīgajiem ir vienalga, lai kādus piemērus tie arī redzētu un dzirdētu. Kamēr tiem nesvilst āda, viņi netic, ka ir elle.
   Tās retās dvēseles, kuras ir pārliecinātas par savu atdzimšanu, caur to no neiznīkstošas sēklas ir piedzimuši debesu gaišumā. Viņi ir pieņemti un „saņēmuši dievbērnības Garu, kas mums liek saukt: Aba, Tēvs!”* (Rm 8:15). Nav šaubu, ka šīs retās dvēseles saprot, ka nedrīkst atņemt maizi bērniem un nomest to suņiem, bet Nikodēma ticības brāļiem mums ir jāsaka tā, kā Pestītājs teica Nikodēmam: „Patiesi, patiesi Es tev saku: ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā! ...Tev jāpiedzimst no augšienes.” (Jņ 3:5, 7).
   Tās retās dvēseles, kuras patiesi atdzimušas, un kuras raud jaunajā gaisotnē, gaida Debesu Tēvu, savu patieso Tēvu, lai Viņš paņemtu tos uz rokām no aukstās pasaules grīdas, ietītu tīros autiņos un dotu tiem zīst no Savas žēlastības pārpilnās krūts, un nomazgātu tos tīrus ar dzīvības ūdeni. Viņi lūdz par tiem, kuri vēl ir šaurajos vārtos, ka tie kļūtu pietiekami mazi, lai caur tiem ienāktu. Uzklausi, raudošo bērnu Tēvs, to mazo nopūtas, kuri ir vēl tik maziņi, ka Tēvs tos var paņemt uz rokām. Mūsu Tēvs debesīs.

1 „Bet tur bija kāds cilvēks no farizejiem, vārdā Nikodēms, jūdu valdības vīrs.
2 Tas nāca pie Jēzus naktī un sacīja Viņam: "Rabi, mēs zinām, ka Tu esi Mācītājs, no Dieva nācis. Jo neviens nevar tādas zīmes darīt, kā Tu dari, ja Dievs nav ar to."
3 Jēzus atbildēja: "Patiesi, patiesi Es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības."
4 Nikodēms saka Viņam: "Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams? Vai tad viņš var atgriezties savas mātes miesās un atkal piedzimt?"
5 Jēzus atbildēja: "Patiesi, patiesi Es tev saku: ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā!
6 Kas no miesas dzimis, ir miesa, un, kas no Gara dzimis, ir gars.
7 Nebrīnies, ka Es tev esmu sacījis: tev jāpiedzimst no augšienes.
8 Vējš pūš kur gribēdams, un tu dzirdi viņu pūšam, bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimis no Gara."
9 Nikodēms atbildēja un Viņam sacīja: "Kā tas var notikt?"
10 Jēzus atbildēja un viņam sacīja: "Tu esi Israēla mācītājs un to nezini?
11 Patiesi, patiesi Es tev saku: mēs runājam, ko zinām un liecinām, ko esam redzējuši, bet jūs mūsu liecību nepieņemat.
12 Ja jūs neticat, kad Es jums stāstu par zemes lietām, kā jūs ticēsit, kad Es jums stāstīšu par debess lietām?
13 Jo neviens nav uzkāpis debesīs kā vienīgi Tas, kas no debesīm nācis, Cilvēka Dēls.
14 Un, kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam,
15 lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību. (Jņ 3:1-15).

   Tagad ar Dieva žēlastību izpētīsim mūsu lasīto evaņģēlija tekstu.
   Pirmkārt: Kāpēc Nikodēms nespēj noticēt, ka vecajam cilvēkam ir jāpiedzimst no augšienes?
   Otrkārt: No kurienes lai Nikodēms zinātu, kas ir piedzimšana no augšienes?
   Pirmkārt: Kāpēc Nikodēms nespēj noticēt, ka vecajam cilvēkam ir jāpiedzimst no augšienes?
   Viņš netic, ka tas ir iespējams, un nezina, kā tam jānotiek. Nikodēms nav tāds muļķis, kas apsmej Kristu un kristietību. Viņš nav vīna tirgotājs, kas sapulcina ap sevi dzērājus un ielej tiem dzērienu prātā jukušajiem. Viņš nav arī dzērājs, kas sestdienā un pat svētdienā lūdz vīna pārdevēju, lai tas attaisa mucai tapu un ielej gara spēku. Nikodēms neskrien pakaļ netiklēm, nelamājas, viņš nav vieglprātīgs un nemīl pasaules kņadu.
   Tieši otrādi, viņš ir ļoti kulturāls un godīgs mācītājs Izraēlā, un pie tam vēl prasmīgs vadītājs. Viņš tautai skaidro Dieva bauslību un Dieva tiesu. Viņu ciena kungu starpā. Nikodēms neienīst Kristu tā, kā farizeji. Un, tā kā viņš Kristu uzskata par garīgu skolotāju, tad tam arī vajadzētu ticēt, ka Viņa mācība ir pareiza.
   Bet atdzimšanu viņš nevar uzskatīt par pareizu, jo tam šķiet, ka vecam cilvēkam nav iespējams piedzimt no jauna. Tāpēc viņš jautā: „Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams?” Kāpēc viņš netic, ka vecs cilvēks var piedzimt no jauna? Tāpēc, ka jūt, ka vecais cilvēks ir tik nepakļāvīgs un resns, un tā sirds ir tik cieta, nejūtīga un ļauna, ka viņš tam** nevar pakļauties.
   Ja Nikodēms justu, ka sirds ir ļauna, nejūtīga un cieta, viņš par šo savu nožēlojamo stāvokli droši vien atzītos savam garīgajam skolotājam un jautātu, kas būtu jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvību. Šķiet, ka sevis iepazīšana Nikodēmam bija sveša. Viņš bija kulturāls un dievbijīgs cilvēks, bet viņa ticības pamatā nešaubīgi bija paša taisnums. Viņš savā svētumā tā nešaubījās, kā šaubījās paralizētais cilvēks, un viņam nebija tādu skumju, kādas bija mācekļiem pēc Pestītāja nāves.
   Droši vien, ka Nikodēms, kurš Jēzu uzskatīja par savu garīgo skolotāju, atnāca parādīt Viņam savu kristietību. Un tomēr Jēzus vārdus par piedzimšanu no augšienes viņš uzskatīja par pārsteidzošiem. Nikodēms jau bija atdzimis pie apgraizīšanas, un domāja, ka Jēzus vārdi būtu vairāk piemēroti neapgraizītam un nekristītam pagānam.
   Nikodēms ticēja, ka, ja cilvēks vienreiz Kristībā ir atdzimis, tad viņš ir labs kristietis un tam nav atkal no jauna jāpiedzimst. Visiem Nikodēma ticības brāļiem šāda ticība ir vēl joprojām. Visi bērni te jau no desmit gadiem zina, ka pieaugušajiem atdzimšana, kas notikusi Kristībā, vairs nepalīdz. Neskatoties uz to, žēlastības zagļi neatlaidīgi apgalvo, ka atdzimšana notikusi kristīšanā, un kristītam pagānam pietiek tikai ticēt, ka viņš ir atdzimis, un tam jāatjauno sava Kristības derība.
   Jēzus tomēr neuzskatīja Nikodēmu par piedzimušu no augšienes, un prasīja no viņa šo atdzimšanu: „Tev jāpiedzimst no augšienes.” Nikodēms ticēja piedzimšanai no augšienes, kas notikusi pie kristīšanas. Šī mirusī ticība žēlastības zagļiem ir vienīgais balsts. Sātans piespiež viņus rast atdzimšanu Kristībā, un tāpēc tiem nevajag atdzimt otrreiz. Raugieties, kā šādi sātans apmāna žēlastības zagļus, kad kristieši aicina tos uz atdzimšanu. Kristietis zina, ka, ja viņš arī iepriekš būtu kaut desmitreiz atdzimis, tas rītu tam nepalīdzēs, ja viņš pārkāps atdzimšanas savienību un atkritīs no žēlastības. Viņam ir jāpiedzimst no jauna un jākļūst par bērnu. Citādi iepriekšējā atdzimšana ir velta.
   Otrkārt: No kurienes lai Nikodēms zinātu, kas ir piedzimšana no augšienes?
   Tāpat kā daudzi žēlastības zagļi, viņš uzskatīja, ka ir atdzimis Kristībā. Ja Nikodēms bija lasījis par atdzimšanas sāpēm Pravieša Jesajas grāmatas 66. nodaļā, viņš varbūt domāja par fiziskām sāpēm apgraizīšanas laikā. Sirds garīgās sāpes, tas ir, sirds apgraizīšana un tas, ko pravieši saka par aizlauztu sirdi, Nikodēmam liekas pavisam svešs. No kurienes lai Nikodēms zinātu, kas ir salauzta sirds, jo viņš nav piedzīvojis sirds salūšanu. Un, kad Dāvids grēku nožēlas psalmos atceras savas bēdas un sāpes, Nikodēms tās nesaprot, jo nav izjutis vajadzību pēc patiesas grēku nožēlas.
   Ja tagad žēlastības zagļiem parāda Bībelē tās vietas, kur tiek runāts par atdzimšanas sāpēm, kā, piemēram, Pestītāja vārdus par sievietes dzemdību mokām, tad kā gan lai žēlastības zagļi un pašu taisnuma kalpi spētu tos izprastu tāpat kā mācekļi, kas paši šīs sāpes pārdzīvojuši? Bībelē arī tiek runāts par prieku un līksmību, kas no dzīvas ticības iedegas ticīgo sirdīs. Neatdzimušie tomēr šo prieku neizprot, jo nav to piedzīvojuši. Ar prātu un mirušu ticību viņi cenšas kaut ko saprast, bet pašu būtību nesaprot. Nikodēms nekad nebūtu sapratis šīs vai citas vietas, kaut arī tās pieder pie atdzimšanas. Ja jau Nikodēms pat ar prātu nesaprata atdzimšanu, kā gan viņš būtu spējis ticēt tās iespējamībai un nepieciešamībai?
   Tas, kurš jūt, kas atdzimšana ir nepieciešama, jau ir sajutis sevi kā notiesātu un nolādētu. Daudzi šajā draudzē jau ir sajutuši tiesu un lāstu un ir sevi nosodījuši. Daudzi ir sajutuši, ka, esot nosodītiem un nolādētiem, nav iespējams izglābties. Un tomēr daudzi no viņiem nav gribējuši klauvēt pie šaurajiem vārtiem, un ir atgriezušies pasaulē. Viņi nav ticējuši, ka veca cilvēka piedzimšana no jauna vēl ir iespējama un ka vecam cilvēkam nākas palikt tik mazam un vājam, lai viņš spētu ieiet pa šaurajiem vārtiem. Kad viņi atgriezās pasaulē, tad sāka bezkaunīgi runāt pretī kristiešiem un pārmest garīgajām kustībām. Beigās viņi žēlastības zīmes meklē pudelē un izlaidīgā dzīvē.
   Nikodēms Pestītāja mācību uzskatīja par pareizu pirms Viņa nāves. Bet, kad tas redzēja, kā šī mācība iedarbojas uz kristiešiem, kad tie sāka runāt svešās mēlēs, Nikodēma ticība beidzās, un par viņu nekas vairs netika dzirdēts. Gamaliēls, slavenais gudrais, kura skolā Pāvils mācījās farizeju gudrības, ar savu prātu tik daudz saprata, ka citiem kungiem deva padomu kristiešus nevajāt, līdz nav kļuvis redzams, vai kristietība ir no Dieva vai no cilvēkiem. Kaut arī Gamaliēls bija izcils Bībeles mācītājs, tomēr viņš bija tik akls, ka nespēja ar Dieva vārdu pārbaudīt, vai kristietība ir no Dieva vai no cilvēkiem. Tomēr Gamaliēls kristietības vajāšanu uzskatīja par nepareizu, pirms nav kļuvis redzams, par ko tā kļūs.
   Tāpat arī šīs atmodas laikā daži pagāni sludināja: „Tad jau redzēs, ko tas maksās.” Kur bija Nikodēms, kad kungi no padomes nolēma sākt vajāt kristiešus? Nekur nav rakstīts, ka viņš kristiešus aizstāvēja vai iestājās par kristiešiem šo kungu priekšā, vai pat, ka būtu teicis to, ko pateica Gamaliēls, lai tie viņus nevajā, kamēr nepārliecināsies, uz kuru pusi kristietība ies.
   Klausieties, visi Nikodēma ticības brāļi! Tagad jūs redzējāt, kāds Nikodēmam bija šķērslis un kāpēc viņš nevarēja ticēt tam, ka piedzimšana no jauna ir vajadzīga un ir iespējama. Paša svētums un taisnums padarīja viņu par neticīgu. Viņam likās, ka ir atdzimis Kristībā, tas ir, apgraizīšanā. Daudzi vēl arvien cer uz atdzimšanu Kristībā un sevi pieviļ.
   Nikodēma ticības brāļi nav netikļi un zagļi, nav dzērāji un nolādētāji, bet ir tik dievbijīgi un lēnprātīgi, ka pasaule tos slavē un tiem pateicas. Ja cilvēkam būtu iespējams nokļūt Debesu valstībā bez atdzimšanas, Nikodēms būtu pirmais, un visi tie, kas karājas pie Nikodēma svārku stērbelēm, varētu cerēt, ka būs turpat, ja vien viņi dzīvos tikpat lēnprātīgi un dievbijīgi kā Nikodēms. Viņš taču dzīvoja tik lēnprātīgi, ka neviens kristietis nespēj tā dzīvot.
   Pie tam Nikodēms, tāpat kā Jāzeps no Arimatijas, bija Jēzus slepenais māceklis. Nikodēms ticēja, ka Pestītāja mācība ir pareiza, un viņš neienīda Jēzu, kā To ienīda farizeji. Viņš aizstāvēja Kristu pret pasaules kungiem, bet reiz, kad Kristus ienaidnieki viņu par to apsmēja, tad apklusa. Nikodēms negribēja pazaudēt savu godu Kristus dēļ un sākt nest krustu. Gods viņam bija tik liels, ka tas kautrējās nākt pie Jēzus dienā. Ja viņš būtu nācis dienā, citi pasaules kungi sauktu to par dumpinieka un viltus pravieša mācekli. Viņš nāca naktī tāpēc, ka aizsargāja savu godu.
   Visi Nikodēma ticības brāļi nāk pie Jēzus naktī, tāpēc ka grib ieiet Debesu valstībā slepus, tāpat kā sieva, kura pūlī piezagās Jēzum, lai slepus Viņam pieskartos. Jēzus tomēr neļāva sievai aiziet ar nozagto žēlastību, bet viņai nācās publiski atzīt visu, ko bija pazaudējusi, atklāt savu kaunu un iet uz gaismu.
   Pasaules gods traucēja Nikodēmam iet uz pareizo kristietību. Otrs lielais šķērslis – tas ir paša taisnums, ar kuru nav iespējams atdzimt. Tagad redziet, visi Nikodēma ticības brāļi, kur esat iepinušies un ar kādu saiti sātans jūs tur. Lēnprātības, goda un paštaisnuma velni traucē jūs iet uz Debesu valstību.
   Bēdīgie Jēzus mācekļi, kuri raud un vaimanā aiz aizslēgtām durvīm, sajūt lielu prieku, kad krustā sistais Jēzus parādās viņu acu priekšā. Nikodēms, tieši otrādi, nekad neredzēja augšāmcēlušos Kristu.
   Jēzus mācekļu atdzimšana notika Vasarsvētku dienā. Svētā Gara spēks nonāca pār viņiem un tie sāka runāt svešās mēlēs, slavējot Dieva varenos darbus. Tad nomira pasaules godība. Tad viņi pārstāja mīlēt savas dvēseles. Tad sātaniskais pūlis sāka par tiem zoboties. Tad viņi varēja izbaudīt prieku un līksmību, kas pāri par visu saprašanu. Pēc tāda svētlaimīga stāvokļa būtu jātiecas visiem, kuri bēdu un izmisuma dēļ nespēj noticēt, ka Jēzus joprojām ir dzīvs.
   Neticīgais Tom, ja uzdrošinies, liec tagad savus pirkstus Kristus naglu rētās. Skumjā Marija Magdalēna, apsēdies tagad uz kapa malas un raudi, tāpēc ka tavs Pestītājs ir miris. Sēdi uz kapa malas un raudi, kamēr savu acu priekšā neieraudzīsi dzīvu krustā sisto un ērkšķu vainagu vainagoto Ķēniņu, lai tu varētu priecāties un pavēstīt saviem brāļiem, ka Jēzus ir dzīvs, ka arī tie Viņu ieraudzītu tādu, kāds Viņš ir, vaigu vaigā. Āmen.
 _________________________

* Aba (haldeju valodā tēvs) – uzruna tēvam ļoti augstā stilā. Vergiem šo vārdu bija aizliegts lietot.
** piedzimšanai no augšienes.


« atgriezties

Dienišķā maize

Stipru un varenu Tu visu dari.

(1L 29:12)

Tie /mācekļi/ sāka pārrunāt, kurš viņu vidū būtu lielākais. Bet Jēzus zināja viņu sirds domas un, paņēmis kādu bērniņu, nostādīja to sev blakus.

(Lk 9:46–47)

5Moz 3:18–28; Rm 9:19–33; Mt 24:1–14


Kalendārs

Pieteikties jaunumiem

Vārds:
E-pasts:
  Pieteikties
© 2014»