SĀKUMS | KONTAKTI | LAPAS KARTE
Latvijas simtgadei veltīts dievkalpojums Spāres baznīcā
Spāres evaņģēliski luteriskajai baznīcai 360
Koncerts Spāres baznīcā
15. jūnijā koncerts Spāres baznīcā
"Baznīcu nakts" aktivitātes Spāres draudzē
Ērģeļmūzikas un dzejas pēcpusdiena Piltenē
Jaunumi
Aicinām pieteikties: JAUNUMIEM, informācijas saņemšanai Jūsu e-pastā, par notikumiem draudzēs...!
Par mumsJAUNUMIDraudzesSvētdarbībasBibliotēkaSvētrunasMediji 
LARSS LEVI LESTADIUSS
|
Piltenes iecirkņa mācītāji

Desmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem

   „Bet Viņš runāja arī uz mācekļiem: "Bija bagāts cilvēks, tam bija mājas pārvaldnieks. Par to viņam pienesa ziņas, ka tas izšķērdējot viņa mantu. Tad viņš to aicināja pie sevis un tam sacīja: ko es dzirdu par tevi? Dod norēķinu par savu namturību, jo tu nevari ilgāk būt par pārvaldnieku. Tad nama pārvaldnieks nodomāja sevī: "Ko es tagad darīšu, jo mans kungs man atņem nama valdīšanu? Rakt es nespēju un diedelēt kaunos. Es zinu, ko darīšu, lai tie mani uzņem savās mājās, kad es būšu atstādināts no pārvaldnieka amata!" Un, ataicinājis pa vienam visus sava kunga parādniekus, viņš sacīja pirmajam: cik tu manam kungam esi parādā? Tas sacīja: simts mucu eļļas.- Bet viņš teica: še, ņem savu zīmi, sēdies un raksti tūliņ piecdesmit! Pēc tam viņš kādam citam jautāja: bet tu, cik tu esi parādā? - Tas sacīja: simts mēru kviešu.- Viņš teica: še, ņem savu zīmi un raksti astoņdesmit! Un kungs uzteica netaisno nama pārvaldnieku, ka tas gudri bija darījis, jo šīs pasaules bērni savās lietās ir gudrāki par gaismas bērniem. Un Es jums saku: dariet sev draugus ar netaisnā mamona līdzekļiem, lai, kad viņa vairs nav, tie jūs uzņem mūžīgajos mājokļos. Kas vismazākā lietā ir uzticams, tas arī lielās lietās ir uzticams, un, kas vismazākā lietā ir netaisns, tas arī lielās lietās ir netaisns. Ja jūs neesat bijuši uzticami netaisnās mantas lietās, kas jums uzticēs patieso? Un, ja jūs svešās lietās neesat bijuši uzticami, kas jums dos jūsu pašu? Neviens pie mājas piederīgs kalps nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, vai vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.” (Lk 16:1-13).

   Kas ir neuzticamais pārvaldnieks? Mirušās ticības mācītāji šo līdzību par neuzticamo pārvaldnieku izskaidro tāpat kā jūdu mācītāji skaidroja praviešu apsolījumus par gaidāmo Pestītāju. Viņi šo līdzību sagrozīja, sakot, ka Pestītājs ir gribējis mums parādīt, kā laicīgie cilvēki nepareizi izmanto Dieva dāvanas. Saskaņā ar šādu skaidrojumu, neuzticamais pārvaldnieks izrādās esam neticīgs cilvēks, kas kļuvis par lielas pasaulīgas mantas ieguvēju, kuru ir iztērējis bezjēdzīgā dzīrošanā, miesaskārībā, dzeršanā, saldā dzīvē, un savu mantu nav izmantojis palīdzēšanai nabagiem.
   Kad tagad Dievs viņu sauc dot norēķinu par savu pārvaldīšanu, citiem vārdiem, kad šāds cilvēks jūt nāves tuvošanos, tad sauc pie sevis sava Kunga parādniekus, un tieši šīs pasaules nabagos, un sadala viņu starpā savu īpašumu ar cerību, ka šie nabagie aizlūgs Dievam par viņa dvēseli. Daudzi bagātnieki, rīkodamies netaisni, ir vākuši un ierakušies šīs pasaules lietās. Esmu dzirdējis, ka daudzi tādi bagātnieki, kad jūt tuvojamies galu, izdala savu īpašumu nabagiem, bāreņiem un trūcīgām atraitnēm. Viņi it kā vēlas atlīdzināt nabagiem par agrāko netaisnību, ar kuras palīdzību šī manta tikusi sakrāta.
   Bieži ir noticis, un notiek jau arī tagad, ka bagātnieki dāvina savus īpašumus baznīcai, skolām, nabaga cilvēkiem vai trūcīgām atraitnēm. Tomēr viņi neatsakās no savas mantas līdz brīdim, kamēr ir dzīvi, bet tikai tad, kad jūt nāvi pavisam blakus. Šī bagātība, protams, ir labums tiem, kam tā atdota. Bet mēs nezinām, vai mantas dāvināšana nāves brīdī var ellē nomierināt viņu sirdsapziņu, kaut arī šo bēduļu prātos noteikti ir slepena doma, ka nabago pateicības asaras un lūgšanas iedarbosies tik spēcīgi, ka ar netaisnību sakrātā manta vairs negrauzīs viņu sirdsapziņu mūžībā. Šie nabagie it kā būtu Dieva parādnieki, kas pavada neuzticamā pārvaldnieka dvēseli uz mūžības mājokļiem un, bez šaubām, mūžībā pateicas tam par to, ka viņš tiem palīdzējis.
   Pestītājs it kā ar šo līdzību grib pamācīt Savus mācekļus, kā tiem izmantot savu laicīgo bagātību Dieva godībai un palīdzībai nabagiem. Tā, lūk, mirušās ticības mācītāji izskaidro šo līdzību. Tāpēc arī daži mūki – katoļi izliekas par nabagiem, klejo basām kājām pa grāfisti un ubago no ļaudīm uzturu. Viņi to dara, ticot, ka ar tādu dzīvošanu nopelnīs sev pestīšanu. Bet es baidos, ka nešķīstais gars ir sakropļojis redzi tiem, kuri līdzīgā veidā garīgus jēdzienus pārvērš par pasaulīgiem.
   Visa šī līdzība par neuzticamo pārvaldnieku attiecas uz kristietību, bet tomēr tā nav jāsaprot tā, kā to uzskata mirušās ticības mācītāji. Neuzticamais pārvaldnieks garīgā nozīmē ir tāds vadītājs, kas, saņēmis no Dieva garīgas dāvanas, tas ir, garīgu īpašumu, ko viņam ir uzticēts pārvaldīt. Svētais Pāvils saka: „Tā lai ikviens uz mums skatās kā uz Kristus kalpiem un Dieva noslēpumu namturiem. No namturiem galvenām kārtām prasa, ka tie būtu uzticami.” (1Kor 4:1-2).
   Par neuzticamajiem pārvaldniekiem izrādījās jūdu skolotāji, bauslības mācītāji un farizeji, kuri saņēma no Bībeles patieso mācību un izpratni. Tomēr viņi šo mantu izmantoja tik nepareizi, ka Dieva žēlastība tika izšķiesta veltīgi bezbēdīgajiem un ļaudīm ar neapgraizītām sirdīm. Viņi sagrozīja Dieva vārdu, kad nepareizi mācīja ļaudis cerēt uz pasaules ķēniņu un apsolīja pestīšanu visiem tiem jūdiem, kuri dzīvo pēc Mozus bauslības.
   Neuzticamie pārvaldnieki ir arī visi tie mācītāji, kuri izmētā dārgo Dieva īpašumu, apsolot dzīvību un pestīšanu bezrūpīgiem un nocietinātiem cilvēkiem. Viņi nesludina tā, lai ļaudis atmostos no grēku snauda, bet lej žēlastību mutē akliem grūtdieņiem un māca Tā Kunga parādniekiem izmainīt sirdsapziņas rēķinus. Ja kāds cilvēks atmostas, ja grēku parāds sāk spiest kāda sirdsapziņu, tad neuzticamais pārvaldnieks jautā: „Cik tu manam kungam esi parādā?”, citiem vārdiem: „Kas ir ar tevi, ka tu tik smagi nopūties un esi bēdīgs?” Otrs atbild: „Simts mēru kviešu, simts mucu eļļas”, tas ir: „Mani moka sirdsapziņa, jo grēku parāds ir tik liels.”
   Atmodies cilvēks izsūdz mācītājam grēkus par to, cik smaga ir grēku nasta. Neuzticamais pārvaldnieks vēlas sev izpelnīties pateicību un draudzes cieņu, un tāpēc laicīgiem ļaudīm negrib teikt patiesību. Viņš neuzdrošinās tos bārt vai pārmest tiem par nepatiesību. Viņš arī māca savus trūkumus atzinušos atmodušos cilvēkus izmainīt sirdsapziņas rēķinu, un saka: „Ņem savu parādzīmi, sēdies un tūlīt raksti piecdesmit. Tavs parāds nemaz nav tik liels. Tu nemaz neesi sliktāks par citiem cilvēkiem. Tev nevajag tā bēdāties un ciest. Pestītājs visu samaksās. Dzīvo kā pienākas un centīgi lasi, tad tā, lūk, izglābsies. Mērena dzeršana dvēselei nekaitēs. Pestītājs apžēloja arī grēkus nožēlojušo laupītāju. Kāpēc gan lai Viņš neapžēlotu arī tevi, jo tu taču neesi ne zaglis, ne bandīts? Tu – grēcinieks neesi nebūt ne sliktāks par citiem.” Paskat, kā neuzticamais pārvaldnieks apmāna arī grēku nožēlotājus. Viņš samazina grēku parādu, un tāpēc nožēlojošās dvēseles sāk cerēt uz savu dievbijību un labošanos, nevis uz Jēzu Kristu, kurš vienīgais var atmaksāt grēku parādu.
   Kāpēc tad Tas Kungs tomēr uzslavē neuzticamo pārvaldnieku par to, ka tas rīkojies gudri? Vai tad Tas Kungs var pateikties tādiem mācītājiem, kuri ne tikai izšķiež Viņa svēto īpašumu, izdalot Viņa žēlastību suņiem un cūkām, bet māca arī atmodinātajiem samazināt grēku parādu? Mēs šo pateicību nevaram uztvert citādi, kā vien zobgalību. Pestītājs te nolaižas līdz parasta pasaules cilvēka sarunai. Tas Kungs neuzticamajam pārvaldniekam pateicas nevis par to, ka tas būtu rīkojies pareizi, bet par to, ka tas savu Kungu apmānījis tik veikli, ka daudzi citi šādu viltību pat nepamanītu. Kad tam lika dot norēķinu par savu pārvaldīšanu, viņš teica: „Rakt es nespēju un diedelēt kaunos.” Tas nozīmē: „Man ir grūti nožēlot izdarīto un laboties, un diedelēt žēlastību es kaunos.”
   Iesīkstējušam žēlastības zaglim atgriešanās no grēkiem izrādās grūta. Tāpēc viņš saka: „Rakt es nespēju, es nespēju darīt tik smagu darbu.” Paštaisnība ieliek viņa mutē: „Ubagot es kaunos.” Kad liels žēlastības zaglis jūt sirdsapziņas pārmetumus, viņš ar to karo tik ilgi, cik vien var, un vēl lūdz Dievu, lai neviens neatņemtu viņa veco mirušo ticību. Pēc tam viņš atmodinātajiem, kuriem vajadzīga patiesa atgriešanās no grēkiem, saka: „Jūsu parāds nemaz nav tik liels, lai būtu jāraud un jānopūšas, kā arī jāmokās sirdsapziņas pārmetumos. Dievs nemaz nav tik cietsirdīgs, lai Viņš prasītu no jums neiespējamo.”
   Ja atmodinātie tagad noticēs tam, ko paziņo šis žēlastības zaglis, tad pārtrūks viņu atgriešanās no grēkiem, un neuzticamais pārvaldnieks arī pats varēs nomierināt savu sirdsapziņu. Kad visi Kunga parādnieki pārvērtīsies bezbēdīgajos, neviens vairs nevainos neuzticamo pārvaldnieku par to, ka tas izšķērdējis sava saimnieka mantu.
   Tā, lūk, visi tie, kuriem neuzticamais pārvaldnieks ir nomierinājis sirdsapziņu, pieņem viņu mūžības mājokļos. Bezbēdīgie ļaudis un žēlastības zagļi pateicas neuzticamajam pārvaldniekam kā pašam visbrīnišķīgākajam mācītājam, kurš viņiem evaņģēliju ir pasludinājis tik saldi, lai neviena sirdsapziņa netiktu ievainota. Neviens nav saņēmis pārmetumus savā sirdī. Nevienam no viņa sprediķa nav radušās sirdsapziņas mokas. Nevienu nenorāja un nevienam nepārmeta par nepatiesību. Nevienu nesatrauca un neapbēdināja. Nevienam neradās vēlēšanās nožēlot vai atgriezties no grēkiem. Visbrīnišķīgākie vīna tirgotāji pateicas viņam par to, ka tas nav sagādājis zaudējumus to vīna tirdzniecībai, jo viņš jau pats dzēra degvīnu un mierīgi ļāva arī citiem dzert. Tādējādi viņš nostiprināja tautas uzskatus par to, ka degvīns – tas ir dzīvības ūdens un gara spēks. No tādas tautas ticības vīna tirgonim nāk liela peļņa. Bet lai top nolādēts tāds mācītājs, kas no draudzes iznīdē degvīnu.
   Dzērāji arī pateicas neuzticamajam pārvaldniekam, kas pielaiž tos pie Svētā Vakarēdiena, kaut arī viņi ir mazliet iereibuši. Protams, viņš zina, ka tie kļūst ļoti dievbijīgi, kad šņabis sasilda vecā ādama sirdi. Un viņš pilnīgi noteikti zina, ka degvīns un dievgalda vīns kopā izsauc patiesu grēku nožēlu un labošanos. Nu, protams, degvīnā mājo dzīvs gars, kas dod saprašanu un atver acis tikumiskam laulības pārkāpējam ieraudzīt, kur iet ceļš uz debesīm.
   Tātad, kad neuzticamais pārvaldnieks samazina parādnieku parādu, tie, bez šaubām, viņam par to pateicas, un pēc tam pieņem viņu mūžības mājokļos. Kad parādnieka sirdsapziņa tagad ir tā nomierināta, tad arī negodīgā pārvaldnieka sirdsapziņa ir mierīga. Protams, neviens viņu neapsūdz, tāpēc ka pats viņš arī nepārmet citiem.
   Šodienas evaņģēlija teksta beigās Pestītājs saka: „Dariet sev draugus ar netaisnā mamona līdzekļiem, lai, kad viņa vairs nav, tie jūs uzņem mūžīgajos mājokļos.” Neatmodināta cilvēka ausīs šī vieta skan tā, it kā Pestītājs būtu licis Saviem mācekļiem nodibināt draudzību ar pasaules bagātniekiem. Tas, protams, būtu ienācis viņiem prātā, ja vien kristieši nekad nebūtu aizskāruši viņu sirdsapziņu, bet vienīgi pateikušies tiem kā kristiešiem, kas piedienīgi palīdz nabagiem un tā tālāk. Tādējādi, nabaga kristieši saņemtu no viņiem palīdzību.
   Tomēr, vai Pestītāja mērķis var būt tāds, ka kristiešiem vajadzētu kalpot bagātajiem tās palīdzības dēļ, kura tiem reizēm ir vajadzīga? Es uzskatu, ka Pestītājs te domājis, ka mācekļiem ir jānosoda mamona* netaisnība. Viņiem bagātnieki ir jāatmasko tā, lai tie kļūtu mācekļu draugi. Kad viņi jau tik stipri atmasko mamona netaisnību, ka tam nākas kļūt par draugu, tad netaisnajam mamonam nākas palīdzēt tiem kristiešiem, kuri ir trūkumā, kad pasaule sākusi tos ienīst kristietības dēļ.
   Pirmie kristieši bija pavisam nabagi. Tiem, kam bija mazliet mantas, vajāšanu laikā nācās to atdot nabadzīgajiem kristiešiem. Kāds netaisnā mamona vergs tagad domā: „Viņi, protams, tagad te rājas tāpēc, lai arī es kļūtu tāds muļķis, ka sāktu tiem izdāļāt savu mantu. Bet es to nedarīšu, lai kāds arī kristietis es būtu kļuvis. Es tiem nedošu nevienu grasi.”
   Dari, kā vēlies, mamona vergs, bet, ja tu sadraudzēsies ar mācekļiem tā, kā teica Pestītājs, tad tev jāsoļo uz Debesu valstību bez maka. Arī Jūdam bija maks, bet beigās tas kļuva tik smags, ka viņš to vairs nevarēja panest, kaut arī tajā bija tikai trīsdesmit sudraba monētas.
   Citiem vārdiem, iegūstiet sev draugus ar netaisno bagātību. Pārlieciniet pasaules bagātniekus ar saldu vīnu. Kad viņus pārliecina ar vislabāko vīnu, tiem nākas kļūt par nabaga kristiešu draugiem. Tad viņi ir spiesti nožēlot alkatību. Ja visas citas lietas nostātos savās vietās, bet šī paliktu neizlabota, tad šī lieta nebūtu visai laba. Bet mēs vēlamies, lai netaisnais mamons kļūtu par mācekļu draugu un, kad pie nabaga kristiešiem atnāk nelaime, tad agrākais netaisnais mamons sapulcina tos mūžīgajos mājokļos, kā tas notika ar Caķeju, kurš apsolīja atdot pusi savas mantas nabagiem. Bet visu savu sirdi viņš atdeva Jēzum. Āmen.

* Mamons (aramiešu valodā „manta”), aizgūts vārds grieķu valodā, kas nozīmē „bagātība” un „greznība” (Mk 6:24; Lk 16:9, 11, 13). Sinodālajā tulkojumā Lk 16:9, 11 – „bagātība”.


« atgriezties

Dienišķā maize

Tavas sēru dienas būs garām.
(Jes 60:20)
Dievs noslaucīs visas asaras no viņu acīm.

(Atkl 7:17)

Cef 3:14–20; Atkl 18:1–14; Lk 14:1–11


Kalendārs

Pieteikties jaunumiem

Vārds:
E-pasts:
  Pieteikties
© 2014»