SĀKUMS | KONTAKTI | LAPAS KARTE
15. jūnijā koncerts Spāres baznīcā
"Baznīcu nakts" aktivitātes Spāres draudzē
Ērģeļmūzikas un dzejas pēcpusdiena Piltenē
Lekcija "Kā atšķirt kristīgu lūgšanu no okultas vārdošanas"
Kolkas luterāņu dievnamam jauns grīdas celiņš
Jaunumi
Aicinām pieteikties: JAUNUMIEM, informācijas saņemšanai Jūsu e-pastā, par notikumiem draudzēs...!
Par mumsJAUNUMIDraudzesSvētdarbībasBibliotēkaSvētrunasMediji 
LARSS LEVI LESTADIUSS
|
Piltenes iecirkņa mācītāji

Septītā svētdiena pēc Vasarsvētkiem.

   „Ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs nenāksit Debesu valstībā.” (Mt 5:20).

   Šie Pestītāja vārdi šodienas evaņģēlija tekstā ir asi un ļoti zīmīgi vārdi. Tie ir teikti Jēzus mācekļiem, un tāpēc attiecas uz kristiešiem. Ticu, ka kristieši apzinās šo vārdu svarīgumu.
   Kristiešiem ir nepieciešama Kristus taisnība, jo viņi apzinās, ka daudzos gadījumos rīkojušies nepareizi. Tiem jātic, ka viņu nepareizību uzskatīs par taisnību, jo Kristus ir samaksājis par viņu nepareizību. Kristiešiem nav savas taisnības, bet viņiem sev ir jāpiemēro Kristus taisnība.
   Ja kristieši jūt, ka viņu pašu taisnība – tas ir taisnības trūkums, tad kādā gadījumā viņu taisnība tomēr ir vairāk nekā rakstu mācītāju un farizeju taisnība? Pēc Pestītāja vārdiem, mācekļiem tomēr vajadzētu būt savai taisnībai vairāk nekā farizejiem.
   Katoļi saka, ka dzīvas ticības pamats ir mīlestība un ka kristietim no savas puses ir jābūt svētam un taisnam. Tātad, pēc katoļu domām, kristieša ticība nav dzīva, ja tajā nav mīlestības. Ja kristietis savā sirdī jūt dusmas, tad viņam nav ticības, kas viņu attaisnotu. Ja kristietis savā sirdī jūt neiecietību, tad no viņa sirds vēl nav izdzīti velni un tie vēl valda pār viņu. Tā saka katoļi.
   Ja kristietis vēl sevī mana tādas ļaunas kaislības un vēlmes kā miesaskārība un mantrausība, tad viņa gribā nav svēto kaislību un vēlmju. Tādas dvēseles Dieva žēlastība vēl nav svētījusi. Ja kristieša dvēselē jūtami ļauni nodomi, bet sirdī nav labu un dievbijīgu domu, tad viņš vēl nav patiesi taisns un nav bezgrēcīgs, kādam būtu jābūt kristietim. Tā saka katoļi.
   To pašu paziņo arī mirušās ticības piekritēji, kaut arī ar muti apliecina Lutera ticību un ir pārliecināti, ka viņiem ir īstena luterticība. Viņi saka: „Kristietim ir jābūt svētām kaislībām un vēlmēm. Viņam ir jākļūst par eņģeli, pirms ieiet Debesu valstībā.”
   Kas tad tagad notiks ar kristiešiem? Vai viņi ieies Debesu valstībā ar to taisnību, kura tiem ir tagad, tas ir ar Kristus taisnību, ko pieņēmuši ticībā, kā Luters mācījis?
   Saprāts saka: „Kristus taisnība nav tavējā, bet tev ir jābūt tik daudz paša taisnībai, lai Dievs nevarētu tevi notiesāt. Tev pašam ir jākļūst taisnam un svētam ar sevis paša palīdzību, nevis ar cita palīdzību, tas ir ar Kristus taisnību, tāpēc ka tā nav tavējā. Tev jānāk tiesā ar paša taisnību. Lai varētu patikt Dievam, tev vispirms pašam ir jākļūst svētam un taisnam.”
   Katoļi un mirušās ticības piekritēji no luteriskās vides prasa vienu un to pašu. Šie žēlastības zagļi saka: „Cilvēkam, pirms iekļūt Debesu valstībā, ir jākļūst eņģelim līdzīgam.” Savu mācību viņi pierāda ar šodienas evaņģēliju, kurā Kristus Saviem mācekļiem saka: „Ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs nenāksit Debesu valstībā.”
   Tagad jūs dzirdat, viltus pravieši un kārdinātāji, kas vienmēr lielāties ar Kristus taisnību, kaut esat kropli un melni kā pats velns! Vai tagad dzirdat, ko Kristus saka šodienas evaņģēlija tekstā? Farizejiem pašu taisnības ir tik daudz, ka viņi var teikt: „Es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki...” (Lk 18:11).
   Mūslaiku farizeji to paziņo tā: „Es esmu darījis vairāk laba, nekā ļauna. Ne ar vienu neesmu rīkojies netaisni. Pret visiem esmu izturējies pareizi, un mana sirdsapziņa nepārmet man par grēkiem.” Kristiešiem viņš var pateikt: „Jūs esat melni un kroplīgi kā tatāri, kaut arī sakāt, ka esat šķīstīti Kristus asinīs.”
   No šiem pārmetumiem kristiešiem nav kur glābties, bet tiem ir jāatzīst sevi par zagļiem, netiklēm un vainīgiem visos grēkos. Un tomēr viņi cer uz to, ka Kristus ir par visu samaksājis. Viņi pieņem Kristus taisnību un tic, ka tā Dievam Tēvam ir tīkama. Kad viņi atnāk pie Dieva, tie ietērpjas Kristus asiņainajās drānās.
   No Ģetzemanes dārza uz Golgātas kalnu kristieši seko Kristus asiņainajās pēdās. Viņi stāv pie krusta ar bēdu māktām un salauztām sirdīm un raugās uz krustā sistā un ērkšķiem vainagotā Ķēniņa brūcēm. Viņi sapulcējas vienā istabā, un tur tie raud un vaimanā, tāpēc ka Jēzus ir miris. Ja pasaulīgie garīdznieki redz, ka šie Jēzus mācekļi raud un vaimanā, viņi saka: „Kas tā par kaukšanu?”
   Mācekļi jau otro reizi dodas uz Golgātu un raud pie Kristus kapa. Tur tagad ir bēdu mākto mācekļu taisnība. Kad Jēzus celsies augšā dzīvei, tie kļūs līksmi. Tajā ir viņu taisnība. Un, kad mācekļi saņems Svētā Gara dāvanu, viņi sāks pārmest un nosodīt pasauli. Tajā ir viņu taisnība.
   Ko jūs domājat, apbēdinātie mācekļi? Vai iedrošināsities stāties Dieva vaiga priekšā ar tādu taisnību? Uzdrošinieties nostāties Dieva troņa priekšā, jūs, grēkus nožēlojošie grēcinieki, kad no jūsu iekšējās dabas puses, tas ir no vecā cilvēka, jūs esat melni kā tatāri un kroplīgi kā pats velns?
   Es domāju, ka jums nevar būt citas pestīšanas, kā vien tajā taisnībā, kuru jums ir nopelnījis Jēzus. Ar to jums ir jānāk, lai sauktu un lūgtu: „Mūsu Tēvs debesīs.”

   Jo Es jums saku: ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs nenāksit Debesu valstībā. Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: tev nebūs nokaut, un, kas nokauj, tas sodāms tiesā. Bet Es jums saku: kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā; bet, kas saka uz savu brāli: ģeķis! - tas sodāms augstā tiesā; bet, kas saka: bezdievis! - tas sodāms elles ugunī. Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu. Esi labprātīgs savam pretiniekam bez kavēšanās, kamēr ar viņu vēl esi ceļā, ka pretinieks tevi nenodod soģim un soģis tevi nenodod sulainim, un tevi neiemet cietumā. Patiesi Es tev saku: tu no turienes neiziesi, kamēr nenomaksāsi pēdējo artavu. (Mt 5:20-26).

   Šodienas evaņģēlija pantos mūsu Pestītājs ir cēlis mums priekšā tādu vietu, ka mācekļiem un kristiešiem, visiem kopā, nākas kaunēties, ja viņu taisnība nav lielāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību.
   Kā mums saprast Jēzus vārdus: „Ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs nenāksit Debesu valstībā”? Mums jānoskaidro, kā saprotam šo Pestītāja vārdu saturu, lai bēdīgās un šaubu māktās dvēseles sakārtotos.
   Pirmkārt: Kāda ir rakstu mācītāju un farizeju taisnība?
   Otrkārt: Kāda ir mācekļu taisnība?
   Pirmkārt: Kāda ir rakstu mācītāju un farizeju taisnība?
   Pasaules acīs tā ir lieliska. Tā galvenokārt balstās uz redzamo kārtīgumu, skaistumu, pompozitāti un ārēju pazemību, nevis uz sirds stāvokļa izmaiņu, tas ir, nevis uz dziļu atgriešanos no grēkiem un grēku izsūdzēšanu.
   Rakstu mācītāji un farizeji tautā izceļas ar savu redzamo kārtīgumu. Viņi nelīdzinās rupjiem, bezrūpīgiem ļaudīm, kam nav pat reputācijas, lai viņi varētu piesegt savus ļaunos darbus no pasaules acīm.
   Rakstu mācītāji un farizeji nav arī tādi, kādi ir mūsdienu puskungi, kuri arī dievkalpojuma laikā dzer un sit kārtis. Īstenie farizeji ir visai dievbijīgi. Viņi iet lūgties baznīcā, un viņu lūgšanas ir skaistākas nekā muitnieka lūgšanas. Viņi būvē kapus praviešiem. Viņi palīdz nabagiem. Viņi cits citam parāda cieņu, klanās un lūdz piedošanu, ja istabas nav uzkoptas, kad atnāk viesi. Taču, kad Jēzus mācekļi svētajā dienā izberž ar rokām dažas vārpas, tad farizeji pārmet tiem sabata baušļa pārkāpšanu.
   Farizejiem ir vērīgas acis, lai saskatītu kristiešu trūkumus. Kad kaut kur dzimst dzīva kristietība, viņi saka: „Tas nav nekas cits, kā vien ķecerība.” Tāpēc viņi sāk kristiešus vajāt. Un, kaut arī viņi grib rīkoties ar visiem taisnīgi, tomēr māca bērniem teikt: „Korban*.” Tas nozīmē, ka vecāku daļa tiek nodota kā dāvana Dievam. Tā baznīca saņemtu ienākumus, aizbildinoties ar bauslību, tas ir dievbijību.
   Pestītājs pārmet farizejiem to, ka viņi aprij atraitņu namus (Mt 23:14). Viņš lika farizejiem mest netiklei ar akmeni pirmajam no viņiem, kurš ir bez šī grēka (Jņ 8:7).
   Tāda ir rakstu mācītāju un farizeju taisnība. Tā spoži mirdz pasaules acīs, un tāpēc viņi domā, ka rīkojušies pareizi attiecībās ar visiem cilvēkiem, un var teikt: „Es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki - laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks.” (Lk 18:11).
   Kad farizeji un rakstu mācītāji skaidro Bībeli, viņi piekto bausli iztulko tā: „Nenokauj! Bet, kas nogalina, tas ir jātiesā.” Par ienaidu, tas ir par nogalināšanu sirdī, rakstu mācītāji nesaka neko. Tas ir, ja kāds aiz dusmām vai ļaunuma kādu citu nosauc par traku vai prātā jukušu, rakstu mācītāji to neuzskatīs par kaut ko vērā ņemamu.
   Īsāk sakot, rakstu mācītāji un farizeji nosoda lielus redzamus grēkus, bet neko nezina par ļaunu sirdi. Viņi nemaz nejūt sirdi, jo tā no viņiem ir apslēpta. Arī Nikodēms neapzinās sirds ļaunumu, un tāpēc uzskata par nevajadzīgu sirds izmaiņu un piedzimšanu no jauna.
   Rakstu mācītāju mācība par taisnumu ir pilnīgā pretrunā ar Dieva vārdu un žēlastības kārtību. Viņi grib nogludināt tautas ārējo dzīvi, bet atstāj nepaskaidrotu, kas ir iekšējā samaitātība un sirds ļaunums. Viņi atļauj sev dažus grēkus, kā, piemēram, neķītras lamas, pārmērības, švītību, iztapšanu pasaulei, ienīšanu un veco ādamu.
   Vienā vārdā, farizeju un rakstu mācītāju kārtīgā dzīvošana nenonāk līdz absurdam, bet viņu mācība ir pilnā mērā ačgārna, tāpēc ka izņem no baušļu skaidrošanas pašas grūtākās bauslības vietas, tas ir, par taisnību un par tiesu.
   Otrkārt: Kāda ir mācekļu taisnība?
   Kādai jābūt mācekļu taisnībai, lai tā būtu daudz pārāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību?
   Pirmā šīs taisnības pazīme jau parādās piektā baušļa skaidrošanā. Saskaņā ar to, mācekļiem vajadzētu apzināties, ka cilvēks iekšēji ir samaitāts un viņa sirds ir ļauna, un pat mazos grēkus būtu jāuzskata par grēkiem. Šo vietu rakstu mācītāji un farizeji atstāj bez skaidrojuma. Farizeji netic, ka arī mazie grēki pelna elli. Pestītājs parāda, ka tuvākā lamāšana niknumā un ļaunumā ir pelnījusi tikpat lielu sodu un spriedumu kā acīmredzama nogalināšana.
   Pie mācekļu taisnības pieder, pirmkārt, tas, ka viņiem ir jāsaprot un jāpaskaidro Dieva likums tā, ka arī mazs grēks kļūst tikpat smags kā liels grēks. Dieva priekšā dusmas sirdī – tas ir tikpat liels grēks kā acīmredzama slepkavība. Kaut arī mācekļi nevar izbēgt no iekšējās samaitātības, bauslības taisnumam ir viņus jānomāc, lai tie grēku atzītu par grēku. Nevienu grēku nevar atbalstīt un izdarīt ar pieļaujamības ieganstu.
   Tā ir bauslības visgrūtākā vieta. Rakstu mācītāji un farizeji to noraidīja, un vēl pat ne visi mācekļi bija sapratuši šī jautājuma svarīgumu. Daži nesaprot, ka pat nenozīmīgs grēks ir postošs. Vēl ne visi mācekļi saprot, ka tad, kad tie, piemēram, atļaujas nedaudz pārmērības, šis grēks ir postošs kā sliktā piemēra, tā arī tās atļaušanās dēļ, kas bijusi par ieganstu tam, ka šis niecīgais grēks ticis darīts.
   Kad grēks zaudē savu spēku, tad arī sirdsapziņā zūd spēks. Grēks, kas nemoka sirdsapziņu, ved uz bojāeju, tāpēc ka cilvēks nenožēlo to grēku, kuru nesaprot un nesajūt kā grēku.
   Mācekļu taisnība izpaužas vēl tajā, ka viņi salīgst mieru ar saviem pretiniekiem. Un šī ir viena no grūtākajām vietām bauslībā, kuru rakstu mācītāji un farizeji atstāj neizskaidrotu un neizpildītu. Ja istaba nav uzkopta, kad ierodas viesi, viņi saka: „Piedodiet, ka istaba nav uzkopta.” Bet, ja viņi ar dusmām un naidu ķengā savu tuvāko, tad neuzskata to par grēku un nelūdz piedošanu. Ja arī viņi vēl piedevām būtu cirtuši otram pļauku, tad tomēr to neuzskata par grēku un nelūdz piedošanu.
   Atmodinātajiem un kristiešiem šī izlīgšana ar pretinieku ir kļuvusi par pietiekami svarīgu sirdsapziņas lietu. Bet šī grūtā vieta bauslībā arī viņu sirdsapziņā nav kļuvusi tik svarīga, kādai tai vajadzētu būt.
   Šīs bauslībā ir vissvarīgākās vietas, kuras rakstu mācītāji un farizeji nepaskaidro un nepilda. Tomēr mācekļu taisnībai ir jābūt daudz lielākai nekā rakstu mācītāju un farizeju taisnībai, ja mācekļi vēlas nokļūt Debesu valstībā. Pirmkārt, viņiem Dieva likums jāsaprot tā, ka pat mazi grēki ir grēki un ved uz pazušanu. Otrkārt, jābūt izlīgšanai ar tuvākajiem.
   Šodienas svētajā evaņģēlijā, caur kuru uz mums ir runājis Pestītājs, arī ir atrodams viss, kas attiecas uz mācekļu taisnību. Kad Dieva baušļus saprot un izskaidro pareizi, mācekļi izrādās tik ļoti grēcīgi, ka beidzas visa viņu pašu taisnība un pašu tikumība. Visas domas, kaislības un vēlmes, kuras nav rosinājis Dieva Gars, kļūst grēcīgas. Caur to mācekļi nonāk pie patiesas grēka atpazīšanas. Viņi kļūst grēku nožēlotāji un viņiem būs jālūdz pēc žēlastības.
   Mācekļu taisnība ir tajā, ka viņu pašu taisnība nomirst līdz tādai pakāpei, ka viņi, pateicoties atdzīvinātai sirdsapziņai, sajūt sevi iegrimušus ellē. Viņi apzinās sevi atrodamies kā zem mūžīga nosodījuma, ja vien Kristus nedos tiem Savu taisnību un nepadarīs viņus tik taisnus, ka Dievs tos vairs netiesās. Šī taisnība ir daudz lielāka par rakstu mācītāju un farizeju paštaisnību un svētumu.
   Kā ir ar jums, jūs, Jēzus mācekļi? Vai jūsu taisnība ir lielāka par rakstu mācītāju un farizeju paštaisnību? Vai tagad jūs esat no sevis nometuši paštaisnības kankarus un ietērpušies Kristus taisnībā, ar kuru varēsit lepoties tiesas dienā un teikt: „Mūsu taisnība ir daudz lielāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tāpēc ka mums ir Kristus taisnība.”? Vai jūs tagad varat teikt: „Kristus taisnība – tā ir mūsu.”?
   Vai jūs varēsit arī tad lepoties ar Kristus taisnību, kad nešķīstais paštaisnības gars, Dieva bērnu apsūdzētājs, atnāks jūs nosodīt par to, ka jūs – tie esat netikles un zagļi? Vai varēsit palielīties ar jūsu taisnību un teikt: „Mums ir lielāka taisnība nekā rakstu mācītājiem un farizejiem. Mums ir Kristus taisnība, kuru mēs pieņemam kā savu taisnību. Dievs to uzskata par patiesu taisnību, un tāpēc Viņš mūs nesodīs.”?
   Es ticu, ka tie, kas pieņēmuši šo taisnību, var ar to lepoties un apsūdzētājam teikt: „Mēs esam taisnoti Kristus taisnībā.” Āmen.

------------------------------------------------

* Korbans [ebrejiski korban, „upurēts”, „upurdāvana” (3Moz 1:2; 4Moz 5:15; Sinodālajā tulkojumā „upuris”)]. Grieķu tekstā Jaunajā Derībā šis vārds cēlies no senebreju valodas. Vārds „korban” Mk 7:11 tiek skaidrots kā „dāvana Dievam”. Saskaņā ar rakstu mācītāju mācību, ikviens jūds varēja paziņot, ka viņa īpašums kļūst par „upurdāvanu” Dievam. Tamlīdzīgs paziņojums tika veikts solījuma veidā. Cilvēks, kas bija devis šādu solījumu, noņēma no sevis jebkādas saistības turpmāk palīdzēt citiem. Tas, ko viņa piederīgie varētu saņemt no viņa, tagad tika veltīts Dievam. Tāds solījums skaitījās saistošs, kaut arī praksē pēc tā ne vienmēr sekoja faktiska īpašuma nodošana Templim.


« atgriezties

Dienišķā maize

Stipru un varenu Tu visu dari.

(1L 29:12)

Tie /mācekļi/ sāka pārrunāt, kurš viņu vidū būtu lielākais. Bet Jēzus zināja viņu sirds domas un, paņēmis kādu bērniņu, nostādīja to sev blakus.

(Lk 9:46–47)

5Moz 3:18–28; Rm 9:19–33; Mt 24:1–14


Kalendārs

Pieteikties jaunumiem

Vārds:
E-pasts:
  Pieteikties
© 2014»