Trīs vīri reiz nolēma pilnībā veltīties Dievam. Un tādēļ viņi pameta savu trokšņaino dzīvi pilsētā un devās uz tālo un kluso Iniškoilu. Tur, klusēšanā, darbos un lūgšanās pagāja viens ražīgs gads. Gada beigās sajūsmas mudināts viens no vīriem atvēra savu muti un sacīja: ,,Kāds Iniškoilā svētīgs klusums!” Laiks gāja. Ziemu nomainīja pavasaris, pavasari nomainīja vasara, vasaru nomainīja rudens, rudeni nomainīja ziema. Gada beigās sajūsmas mudināts otrs no vīriem atdarīja savu muti un sacīja: ,,Jā, tev taisnība, Iniškoilā tiešām ir svētīgs klusums!” Bet laiks steidzās. Ziemu nomainīja pavasaris, pavasari nomainīja vasara, vasaru nomainīja rudens, rudeni nomainīja ziema. Gadam beidzoties trešais vīrs savāca savu iedzīvi maisā, lika to sev plecā un sacīja: ,,Kopš kāda laika Iniškoilā ir pārāk liels troksnis. Es došos meklēt kādu klusāku vietu”

     Arī Mazirbi pirms kāda laika varēja dēvēt par klusu vietu. Tagad strādnieki rada svētīgu darba troksni. Un kā nu ne! 11.jūnijā viņiem jānodod 3 vasaras tipa mājiņas. LELB tās būvē ar vācu partneru atbalstu. Tās paredzēts lietot Rekolekciju centra viesiem :mācītājiem, draudžu darbiniekiem. Kā jau iepriekš ziņots, LELB Mazirbē īsteno ieceri – izveidot vidi, kurā fiziski un garīgi atjaunoties visiem draudžu mācītājiem. Pirms kāda laika aptaujājot mācītājus noskaidrojās, ka problēma ir pārāk liela kalpošanas slodze (vai arī neprasme šo slodzi sakārtot). Un daudziem nepieciešams tūlītējs risinājums. Tāpat esam sapratuši, ka jāveic preventīvais darbs, bagātinot garīgo dzīvi un veicinot sadraudzību mācītāju starpā. Mācītājiem ir nepieciešams būt kopā, kopā lasīt Rakstus, lūgt. Mazirbe tiek būvēta par vienu no tādām vietām.

     Man patīk kāds pareizticīgo metropolīta Antonija salīdzinājums. Viņš aicina salīdzināt draudzi ar mācītāju. Antonijs saka, ka viens rāda to, kāds ir otrs. Kāda draudze, tāds arī mācītājs. Viņš salīdzina mācītāju ar laiviņu. Ja draudze lūdz par savu mācītāju,  viņš kā  laiviņa var peldēt jūras ūdeņos, uzvilkt buru, pārvietoties,  stūrēt. Ja draudze par mācītāju nelūdz, viņš ir kā laiva uz sēkļa; vari airēt cik tīk, vari stūrēt, līdz nelabi metas – nekādas redzams pārmaiņas draudzes dzīvē nebūs.

     Domāju, ka tas ir taisnība. Īstais sākums mācītāju atjaunotnei ir draudzes lūgšana par viņu. (Pie tam, nevis pavirša lūgšana, bet sirsnīga ikdienas lūgšana.) Rekolekcijas un kopīga atpūta tad kalpos kā labs palīgs. Rekolekcijas mācītājiem plānotas ieviest kā regulāra garīgās dzīves sastāvdaļa. Caur sekmīgu Rekolekcijas centra darbību ceram iegūt labumu ne tikai mācītājiem un attiecīgajām draudzēm, bet arī visai tautai. Ar Dieva palīgu!