Pētot mūsu  baznīcas vēsturi, rodas  atskārsme, cik patiesi dziļš un pamatīgs tas ir- garīgās kultūras slāņojums! Kādi cilvēki te dzīvojuši, darbojušies un kalpojuši! Baltvācu  garīdzniekiem ir bijušas palielas ģimenes, dažkārt izveidojās veselas mācītāju dinastijas. Mācītāju  dēli nereti studēja teoloģiju un atgriezās Rindā ( toreiz: Angermindes pastorātā), vai kalpoja citās draudzēs gan Kurzemē, gan citos Latvijas novados.

   Pirmā vācu garīdznieku dinastija, kas atstājusi neizdzēšamas pēdas mūsu kultūrā, ir Loskīli. Georgs Heinrihs Loskils (1709-1780) , kalpojot Angermindes pastorātā, vienlaikus nodarbojās ar garīgās literatūras un dziesmu tulkošanu latviešu valodā, pārtulkojis ap 500 dziesmu.Viņa dēls Georgs Henrihs Loskils (1740-1814) tika sūtīts izglītoties Vācijā brāļu draudžu garīgajā seminārā. Pēc tā beigšanas viņš atgriezās Latvijā un aktīvi darbojās Vidzemes brāļu draudžu kustībā, kādu laiku bija arī tās vadītājs, pēc tam organizēja brāļu draudzes Pēterburgā, Saksijā, Silēzijā, Pensilvānijas štatā ASV. Ir izdevis garīgu dziesmu grāmatu ar saviem oriģināltekstiem.

‌   Hilneru dinastija ir kalpojusi Rindā 3 paaudzēs. Līdztekus kalpošanas darbam draudzēs viņi apsekoja lībiešu piekrastes zvejniekciemus, pētīja un pierakstīja viņu valodu. Īpaši nopelni šai jomā ir Karlam Johanam Hilneram (1813-1868) , kurš kļuva Rindā par mācītāju pēc vectēva nāves. Viņš palīdzēja izdot lībiešu dzejnieka Jāņa Prinča „Jūrnieku svētas dziesmas un lūgšanas”, pats rakstīja latviešu avīzēs par Kurzemes lībiešiem, būdams Kurzemes provinces sinodes referents, aktīvi atbalstīja skolu atvēršanu latviešu un lībiešu bērniem.Kopš 1849.g. K.J.Hilners pārcēlās  uz Rīgas Jāņa baznīcu, vēlāk kalpoja arī Rīgas Doma draudzē.

‌   Pēc Hilneriem stafeti pārņēma Vilhelms Jakobs Julius Hugenbergers, kurš kalpoja Rindā no 1860.līdz 1899.g. Hugenbergeru dzimta zelta burtiem ierakstīta Latvijas kultūras vēsturē. Populārākais no viņiem -Piltenes apgabala mācītājs, kurš dzīvoja Ārlavā, Kārlis Frīdrihs Jēkabs Hūgenbergers. Dedzīgs apgaismības ideju nesējs,  darbojās Latviešu literārajā biedrībā.

‌   20.gs pirmskara periodā darbojās divas izcilas personības: Kārlis Feldmanis (Popes skolas direktora dēls), kurš kalpoja Popes-Rindas-Selgas draudzei līdz savam nāves brīdim 1933.g., un Verners Zēcens, kurš aktīvi līdzdarbojās arī latviešu un lībiešu sadzīves tradīcijās, bija liels meistars masu pasākumu organizēšanā: apriņķa dziesmusvētki Popē, zvejnieku svētki Mazirbē u.c. Piespiedu repatriācija 1939.gadā šo abu mācītāju dzimtām bija traģēdija, jo viņi zaudēja visu: dzimteni, darbu, draugus, īpašumus. Ir tik pašsaprotami, ka viņu pēcteči brauc pie mums un meklē savas saknes. Mums nodibinājušies cieši kontakti ar Hilneriem un Feldmaņiem.

‌   Padomju laikā kalpot par mācītāju Rindā bija īsts izaicinājums. Pēc mācītāja Kārļa Eglīša pārcelšanās uz Ventspili, šo izaicinājumu pieņēma Nikolajs Plāte, kam padomju vara atvēlēja vien mazu augšistabiņu Mācītājmājā ( pārējā ēkā iemitināja lopkopjus, jo blakus ierīkoja fermu, māju nodēvējā par „Līčiem”). Turpat augšistabā arī tika nosvinētas pieticīgas kāzas ar izredzēto Modru Augstkalni un tur arī piedzima viņu dēli Modris un Āris. Modri Plāti pazīstam kā Triju Zvaiģžņu ordeņa komandieri, vienu no kustības "Atdzimšanas un atjaunošanās" vadītājiem Atmodas laikā. Rindā Nikolajam Plātem visu kalpošanas laiku bija jācīnās  ar antireliģisko propagandu, ar klaju apmelošanu un ar trūkumu. Draudzes locekļi gan centās atbalstīt, kā mācēja, pat izstrādāja mācītājam uzlikto meža normu. Bet tā bija cīņa ar vējdzirnavām. Tāpēc 1954.g. uzaicinājumu strādāt Rucavā, kur ļaudis bija draudzīgi un pretimnākoši, mācītājs uztvēra kā atpestīšanu. Tur arī mācītājs Nikolajs Plāte pavadīja atlikušo mūžu svētīgā darbā.

‌   Gribētos vēl pieminēt Jāņa Dorbes nesavtīgo kalpošanu astoņdesmito gadu vidu. Tauta viņu godbijīgi sauca par Dorbes tēvu. Aicinādams līdzi jauno teoloģijas studenti Railviju Rozīti, Dorbes tēvs braukāja uz Rindu, Ugāli, Puzi, Spāri, Zlēkām, censdamies uzturēt ticības liesmiņu strauji sarūkošajās draudzēs.

‌   Atmodas laikā „atmodās” daudzi garīgi aizmigušie, arī Rindas baznīca pildījās ļaudīm. Tas bija lielā mērā mācītāja Valtera Ozoliņa nopelns, jo viņš pasīvi negaidīja, kad cilvēki nāks uz baznīcu, viņš pats devās pie cilvēkiem, runājās, izskaidroja, diskutēja, galu galā daudzus pieveda Dievam. Pateicoties Ozoliņa iniciatīvai un Ventspils draudzes atbalstam esam atguvuši Mācītājmāju, sakārtojuši tādā mērā, ka varam to lietot draudzes vajadzībām, rīkot nometnes, sadraudzības vakarus.

‌   Rindas baznīca nav tikai arhitektoniski vērtīga, skaista mūra ēka, ko skatīt un apbrīnot. Tā ir  Dieva svētīta vieta, kam daudzi jo daudzi kalpotāji veltījuši savu garīgā darba mūžu, savas labākās domas un centienus. Te tas viss ir. Te iemājo miers. Nāc un saņem!

‌   20. septembrī pl. 14.00 Rindas baznīca atzīmēs savu 180.gadskārtu. Laipni aicinām apmeklēt svētku dievkalpojumu!
‌
‌                                                                                                                    Selga Puriņa
‌