Dundagas evaņģēliski luteriskā draudze

Dundagas luterāņi svinēja 11. Draudzes dienu [FOTO]

   Pēc iepriekšējās Draudzes dienas šķita, ka šis pasākums sevis izsmēlis un jāliek punkts. Taču tad ierosmi deva fakts, ka tieši šogad aprit 100 gadu mūsu altārgleznai — Jaņa Rozentāla darbam Lieldienu rīts. Atcerējos, ka teju pirms 20 gadiem biju sadarbojies ar Ojāru Spārīti — smalku mūsu sakrālās mākslas pārzinātāju. Ja profesors piekristu atbraukt... Piekrita!
   Draudzes dienu kā ierasti sākām ar lūgšanu un tad turpinājām baznīcas dārzā. Mācītājs Armands Klāvs Bībeles stundai piedāvāja pārdomām citātu no Apustuļu darbu 2. nodaļas: «Tie, kas viņa (Pētera) vārdus pieņēma, bija uzticīgi apustuļu mācībai, sadraudzībai, maizes laušanai un lūgšanām».
   Domāju, ka būtiska ir draudzes mācītāja dalīšanās paša pieredzē, šajā gadījumā — konkrēti par katru no četrām svarīgajām ticības dzīves sastāvdaļām. Dzirdējām Armanda atziņas par agrā jaunībā piedzīvoto sadraudzības kopību, gan par ļoti uzskatāmo Svētā Vakarēdiena iedarbi — visvairāk pirmdienā, kad nemaz negribas grēkot!
   Tāpat varējām pārdomāt piedošanas dziļāko būtību, kam jēga acīmredzot ir tad, ja tomēr pastāv arī tās pretstats — nepiedošana, jo citādi piedošana kļūtu lēta. Varējām nojaust kaut ko no mācītāja darba nastas, pie kuras pieder arī «vienas vai otras atslēgas» lietošana , proti, atlaist grēkus vai paturēt, un šādā griezumā uzlūkot uzticību apustuļu mācībai. Un cik daudz mēs katrs ikdienā to atceramies,  cik lūdzam par saviem draudzes ganiem? Arī viela pārdomām. Bet stiprinājumam — mācītāja auglīga atziņa: Dievs nāk pie manis manā vājumā un dara mani stipru.
   Katrs, kas vēlējās, dalījās savās atziņās. Te tikai īsi piebildīšu, ka pēdējos divos gados pats esmu pieredzējis daudz labvēlīgas, rosinošas un radošas kopības, kurā cits citu bagātinām, iedrošinām un iepriecinām. To apliecina arī Draudzes diena kā auglīgas un piepildītas sadraudzības izpausme.
   Pēcpusdienas cēlienu ievadīja profesora O. Spārīša vairāk nekā stundu garā lekcija Dundagas dievnamā. Pat ne lekcija, drīzāk kopīga iesaistīšanās tēlainā ceļojumā no stipri tālas pagātnes līdz 20. gs. 30. gadu vidum, ieraugot daudzas nepamanītas detaļas, laicīgā un garīgā savdabīgo mijiedarbību, arī — mākslinieka vietu un lomu viņam atvēlētajā laikā... Raibajā un interesantajā mozaīkā viens uzsvars — mūsu glezna, tāpat citas interjera detaļas, arī zudušās. Lūk, saistošākās šī stāstījuma vietas!
   Kur tagad ir piemiņas zīme Atbrīvošanās cīņās kritušajiem, senāk atradies kungu sols — tātad tieši pretī bikts kamerai. Tos, tāpat kā altāri un kanceli 1765. gadā, kad baznīca vēl nav pilnībā pabeigta, sāk veidot Jozefs Slavičeks, kura roku darbs ir arī Liepājas Sv. Trīsvienības baznīcas altāris. No Čehijas ieceļojušais meistars atradis plašu darba lauku Latvijas muižās un baznīcās.
   Slavičeks, darinot koka ornamentus, šo materiālu tā izloka un samežģī, it kā tas nebūtu koks, bet gan mīksta, viegli mīcāma viela, kā plastilīns. Ornamenta ierosmes nenāk ne no augu, ne no dzīvnieku valsts, tās ir izfantazētas formas, kas atgādina tamborējumu, Briseles mežģīnes, kaut ko no Kurzemes hercogieņu aprocēm. Meistara darbos valda apbrīnojams līdzsvars. Altāra labās un kreisās puses dekoratīvie elementi nav simetriski, bet to nejūt, jo ir vienādi «pēc svara». Jāuzsver, ka šo īpatnību diez vai kāds no draudzes ir pamanījis, tik neuzkrītoša tā ir!
   Altāra sākotnējais iekārtojums ir mainījies. 1912. gadā pēc draudzes lūgumu Janis Rozentāls darina altārgleznu. Lielo krucifiksu no altāra centra novieto kreisajā pusē, kur tas atrodas joprojām. Bet notiek vēl kāda savāda pārbīde: Svētais gars ar balodi virs staru vainaga līdz 1912. gadam atradies pašā augšā virs Dieva Tēva galvas, bet pēc gleznas ievietošanas pārvietots zemāk, kur atrodas arī tagad.
   Pirmās Latvijas Republikas laikā, notiekot zināmai baznīcu tīrīšanai no visa vāciskā, toreizējā Pieminekļu valde atļauj noārdīt Ostenzakeniem veltītos pieminekļus, kolonnas–urnas, kas atradās Dundagas dievnamā līdz 30. gadu vidum. Tagad šie marmora tēlniecības paraugi aplūkojami Rundāles pils muzeja pagrabā. Kungu sols visdrīzāk sazāģēts malkā.
   Savukārt bikts kabīne bijusi arī citās luterāņu baznīcās, piemēram, Ēdolē. Līdz 19. gs. vidum luterāņu baznīcā notika biktēšana. Tagad arī to praktizē, bet privāti, sakristejā, brīvā formā. Kā īsti noticis agrāk, ziņu trūkst, bet mācītājs acīmredzot sēdējis uz sola kabīnē, savukārt ārpusē pie lodziņa, kājās stāvot, draudzes loceklis sūdzējis grēkus. 
   Altārglezna tapusi ar Ostenzakenu atbalstu. Rozentāls, tāpat kā Vilhelms Purvītis, bijis elitārs mākslinieks, baronu Manteifeļu draugs. Dundagas baznīcas darbam pusi honorāra saziedojusi draudze, otru pusi segusi muiža. Gadu pirms šī darba Rozentāls uzgleznojis Rīgas Jaunās Sv. Ģertrūdes baznīcas altārgleznu Laidiet tos bērniņus pie manis!. Šajā sižetā Kristus redzams pie zedeņu žoga... Kur Jūdejā varētu redzēt šādu žogu? Un pavasarī ziedošas ābeles? Un latvju zemnieces drēbēs tērptu mammīti? Kristus tuvumā tikusi ... Ellija Forsele, Rozentāla kundze ar saviem bērniem, bet aizmugurē — īsts mūsu dzimtenes pavasaris. To ieraugām arī Lieldienu rītā — gluži vai Purvīša ainava. Rozentāls bija viens no pirmajiem latviešu māksliniekiem, kas dabu sāka fiksēt ar fotoaparātu. No nelatviskās vides gleznā ir tikai klintsbluķis, kas simbolizē nāvi, apstāšanos, to, kas jāpārvar. No labās, no gaismas puses nāk gaišās drēbēs tērpies Kristus. Bet Marijas Magdalēnas veidolā atkal ir paša gleznotāja dzīvesbiedre. Arī diplomdarba gleznai No baznīcas tipāži bija norakstīti no dzīves. Varam iedomāties, kā, strādājot pie Lieldienu rīta, gleznotājs palūdzis kundzei papozēt, nometoties uz ceļiem... Un gleznā redzamā apgāztā svaidāmās eļļas pudele ir tāda, kādā 20. gs. sākumā pārdeva portvīnu, kas māksliniekam un bohēmietim mājās bija. Es necenšos zaimot gleznu, bet tā tas bija, — ja nav iespējams aizbraukt uz Jeruzalemi, tad ņem to priekšmetu, kas ir pa rokai.
   Dievnama gleznu varētu izfotografēt pa kvadrātcentimetriem un par katru uztaisīt mākslas vēstures pētījumu. Cik izteiksmīgi Rozentāls attēlojis rokas, kā žesti liecina par kustību, gan abām sievietēm, gan Kristum! Bet fonā, aizmugurē — Saldus ainava. Bībeliskais un reālistiskais saturs saplūst.
   Tā mūsu glezniecībā ienāk nacionālais moments. Latvijas Republikas laikā daži mākslinieki iet daudz tālāk. Tā, piemēram, Augusts Annuss attēlo Kristu ar gaišiem matiem, garā linu kreklā, kas sasprausts ar tautisku saktiņu...
   Tāds, lūk, ceļojums laikā un mākslā.
   Uzzinājām arī, ka mums pieder vērtīgs kristāmtrauks, kas, iespējams, nācis no muižas. Tāpat mākslas vēsturnieks skaidroja Kārļa Miezīša vadībā veiktos krāsošanas darbus pagājušā gadsimta 30. gadu vidū. Pēc tam nozīmīgus otas pieskārienus baznīca vairs nav pieredzējusi.
   Mazirbes baznīcā dzirdējām, kā padomju laikos izdevies dievnamu nosargāt, būtībā apmānot tolaiku funkcionārus, un salīdzināt, kā atšķīrusies oriģinālā altārglezna no tās, kas tagad atrodas altārī. Pavisam cita interesanta atšķirība — visi jutām, cik ļoti sauss ir gaiss Mazirbes baznīcā salīdzinājumā ar Dundagas dievnamu.
   Kolkas baznīcā Spārīša kungs savā redzējumā iepazīstināja ar savulaik pretrunīgi vērtēto Helēnas Heinrihsones trejdaļīgo altārgleznu. Mākslas lietpratējs skaidroja autores daiļrades savdabību un to, ka darbs panāk galveno — tas neatstāj vienaldzīgus tos, kas ienāk baznīcā.
   Visos trīs dievnamos baudījām arī mūzikas skaņas. Dundagā dažas dziesmas jauki nodziedāja Zane Kristiņa un Baiba Rapīte, Mazirbē ērģeļspēles māku rādīja Armands Klāvs, savukārt Kolkā iepriecināja Andas Kostandas vijoles un Sabīnes Upneres ģitāras spēle. Kolkā piedzīvojām arī sirsnīgu sadraudzību un pārrunas, kas pēc tam vēl turpinājās Dundagā, draudzes namiņā. Paldies profesoram par atsaucību un saistošo stāstījumu!
   Jutu, ka diena sniedza piepildījumu visiem tās dalībniekiem. Rosinātās pārdomas vēl turpinājās, ko apliecināja nākamajā dienā Vasarsvētkos mūsu mācītāja sprediķī uzdotie jautājumi. Kādu pilsētu mēs katrs ceļam — sajukuma un savu it kā labo darbu jeb lepnības Bābeli vai miera Jeruzalemi Dievam par godu? Arī lielu mākslinieku veikumā, arī sakrālajā mākslā bieži vien spoguļojas abas «celtniecības». Un kā ir mūsu pašu dzīvēs?

                                                                                                            Alnis Auziņš