Sveicu visus LELB Piltenes prāvesta iecirkņa mājas lapas lasītājus Ziemsvētkos! Eņģeļi ganiem pasludina lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks, tātad neviens nav aizmirsts, neviens nav atstāts ārpusē. Varētu jautāt, bet kur lai to prieku atrod? Kādam varbūt nebūs ko svētku galdā likt, kādam visi radi aizbraukuši uz ārzemēm un viņš būs viens ar televizoru šajā vakarā. Mēs parasti iemeslu priekam meklējam sevī, un paši cenšamies radīt vajadzīgo noskaņu, jo mēs prieku iedomājamies kā emociju, kura parasti ir īslaicīga. Ja nav noskaņas svētki nesanāk. Ziemsvētki asociējās ar skaisti pušķotu eglīti, svaigi ceptu pīrāgu smaržu, dāvanām un ģimenes kopā sanākšanu, kopā dziedātām dziesmām. Ir jauki ja varam šādu vakaru izbaudīt, bet ja nesanāk, vai tad svētku nebūs?
   Eņģeļi ganus atrod laukā, tālu no mājām, gani Mariju un Jāzepu atrod kūtī, bet viņi visi piedzīvo prieku. Tur nav nekā jauka, nekā skaista, nekā aizkustinoša, bet ir prieks. Jo viņi nepriecājas par sevi, un pat ne par eņģeļiem, bet par kaut ko ārēji nenozīmīgu, tik parastu, zīdaini. Tūkstošiem gadu cilvēks ir cēlis trepes uz debesīm, bet nav varējis Dievam pat par sprīdi pietuvoties, bet Dievs neatmet cilvēkam ar roku, Viņš nesaka, ka nav tad nav. Ja cilvēks nespēj saviem spēkiem Dievu atrast un iepazīt, tad Dievs pats sameklē cilvēku. Lai Visuvarenais varētu sastapt cilvēku, un cilvēks varētu Viņu iepazīt, Viņš kļūst par vienu no mums. Prieks tiek dots no ārienes, ne mēs radam prieku, bet Dievs to dāvina. Jo Viņš nenāk ar liesmām un zibeņiem, bet kā viens no mums kā zīdainis. Ne eņģeļi, ne spoža gaisma ir zīme, bet zīdainis silē, autiņos. Tā ir zīme, nevis, ka es Dievu meklēju, nevis, ka es gribu izlīgt ar Dievu, bet Viņš mani ir atradis un piedāvā izlīgumu.
   Kāda sena angļu Ziemsvētku balāde uzdod jautājumu: Vai dzirdi dziedam eņģeļus, vai brīnumu tu jūti? (dziesmu grāmatā 35. dziesma). Mēs 21. gadsimta cilvēki esam aizņemti ar darbiem, rūpēm, raizēm, mums parasti nav ne laika, ne spēka ieklausīties un piedzīvot. Bet šī dziesma mums uzdot jautājumu: vai dzirdi, vai jūti? Mēs gaidām Ziemsvētku brīnumu katru gadu, un parasti nesagaidām, jo tas nav ārēji redzams liels un spožs. Lai šis brīnums mūs aizskārtu vajag kaut uz vienu vakaru nevis aizmirst vai ignorēt rūpes un raizes, bet palikt malā, lai netraucē dzirdēt eņģeļus un sajust brīnumu. Kā par to tiek dziedāts kādā dziesmā: Vai tu zini Marija, ka tad kad tu skūpsti savu bērnu, tu skūpsti Dieva seju? Vislielākais brīnums cilvēks drīkst pieskarties Dievam un Viņš ar maza bērna rociņu svēti katru, kurš stāv pie silītes.
   Novēlu katram LELB Piltenes prāvesta iecirkņa mājas lapas lasītājam šajā 2012. gada Ziemsvētku vakarā sadzirdēt eņģeļu dziesmu un sajust brīnumu, kad Dievs kļuva par vienu no mums.
   Un tie steigdamies nāca un atrada ir Mariju, ir Jāzepu un bērniņu, silē gulošu. (Lk.2:16).

                                                                                                Mācītājs Kārlis Puķītis