Rogate

                                                           Lūgšana.

   ''Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā Vārdā. Līdz šim jūs neko neesat lūguši Manā Vārdā; lūdziet, tad jūs dabūsit, ka jūsu prieks būs pilnīgs. To Es jums līdzībās esmu runājis; nāk stunda, kad Es vairs nerunāšu uz jums līdzībās, bet tieši stāstīšu par Tēvu. Tanī dienā jūs lūgsit Manā Vārdā, un Es nesaku, ka Es aizlūgšu Tēva priekšā par jums. Jo pats Tēvs jūs mīl, tāpēc ka jūs Mani esat mīlējuši un esat nākuši pie ticības, ka Es esmu izgājis no Tēva. Es esmu izgājis no Tēva un nācis pasaulē: tagad Es atkal atstāju pasauli un aizeimu pie Tēva." Mācekļi Viņam saka: "Redzi, tagad Tu runā tieši un ne vairs līdzībā. Tagad mēs saprotam, ka Tu zini visu un Tev nav vajadzīgs, lai kāds Tevi jautātu; tāpēc mēs ticam, ka Tu no Dieva esi nācis." 
/Jņ. 16: 23b-30/  

1.Ķēn. 3: 5-15, Jk. 1: 22-27 

   Ir cilvēki, jo īpaši tagadējā grūtā laikā, kuri saka:” Es gribu lūgt, bet nezinu kā, es neprotu. Es gribu ticēt, bet nezinu kā, es neprotu.” Šeit ir vajadzīgs kristietis, kurš šādā vajadzībā spēj palīdzēt. Ir brīnišķīgi, ka atrodas daudzi kristieši, kuri no visas sirds palīdz, dod vērtīgus padomus un piemērus. Bet tas tik reti palīdz. Kāpēc?
   Kad esam kļuvuši ticīgi, kādu laiku pavadījuši baznīcā sākam aizmirst, kā tas bija kad paši vēl Dievu nepazinām, nelūdzām. Esam aizmirsuši kādi bijām, kad mulsām ja kāds pieminēja Kristus vārdu, jutāmies neērti kad mūsu klātbūtnē kāds lūdza, baznīcā jutāmies kā pirmklasnieks pirmajā skolas dienā. Lai palīdzētu kādam sākt lūgšanu dzīvi ir jāatceras laiks kad bijām tālu no Kristus. Mūsu padomi var būt ļoti labi, bet tikai tad ja runājam ar cilvēku, kurš jau ir ticībā kādu ceļu nostaigājis. Lai palīdzētu tiem, kuri vēl Jēzu nepazīst ir jāatgriežas pie sākuma punkta.
   Bērns sākumā tikai brēc, viņš neprot runāt, savas vajadzības izsaka ar troksni, kuru dzirdot vecāki nāk palīgā un cenšas uzminēt ko bērnam vajag. Vēlāk viņš iemācās izteikt dažus vārdus, izveidot vienkāršus teikumus, bet ar laiku pieaugot viņš iepazīst pasauli, un sarunas kļūst garākas, aizraujošākas, dziļākas. Vienkārša sazināšanās ar laiku kļūst par abpusēju sarunu. Tāpat arī lūgšana. Sākumā cilvēks nonācis grūtībās vienkārši sauc uz debesīm cerībā, ka tur ir kaut kas vai kāds, kas dzird. Viņš cenšas sazināties ar svešinieku. Lai lūgtu ir jāiepazīst tas no kura gaidām uzklausīšanu, atbildi, palīdzību. Lai uzturētu sarunu ir jāiepazīst sarunu biedrs. Viņš mūs pazīst, bet mēs, vai mēs Viņu pazīstam?
   Jēzus runā ar mācekļiem par lūgšanu. Vai Viņš māca ieņemt pareizo pozu, lietot pareizos vārdus, radīt lūgšanu noskaņu, teikt spēcīgu lūgšanu? Jēzus gandrīz neko nerunā par lūdzēju, bet runā par Viņu, kas lūgšanu uzklausa. Jēzus iedrošina mācekļus, ka lūgšana tiks uzklausīta nevis tādēļ, ka lūdzējs visu pareizi izdara, bet tādēļ, ka Dievs grib lūgšanu uzklausīt. Pirms pie kāda savā vajadzībā vēršamies, ir tik labi apzināties, ka Viņš ir mums labvēlīgs. Šīs labvēlības iemesls ir mīlestība. Varētu saprātīgi jautāt cik daudz? Kā es varu zināt, ka mīlu pietiekoši, kā es varu zināt vai vispār mīlu? Jūs esat atzinuši, ka esmu no Tēva izgājis. Tātad Jēzus saka, ja ticam, tad mīlam. Jēzus saka lai lūdzam Viņa vārdā. Tas nozīmē, kad mēs lūdzam Viņa vārdā ir tā it kā Viņš Pats lūgtu. Tas ir iedrošinājums lūgšanu uzsākt, lai nebaidāmies, vai Dievam patiks. Reizēm baidāmies, vai tik nelūdzam par daudz, citreiz, ka mana vajadzība ir pārāk sīka, lai Dievs ar to nodarbotos. Kā uz tādu jautājumu atbildēt? Vislabāk ir ļaut Dievam pašam uz to atbildēt. Viņš atbild Bībelē. Jo vairāk mēs Bībeli iepazīstam, jo vairāk iepazīstam Dievu, uzzinām kāds ir Viņa prāts, Viņa attieksme pret cilvēkiem, iepazīstam Viņa gribu. Jo vairāk iepazīstamies, jo vairāk ir par ko runāt, un lūgšanas kļūst par sarunām, par dialogiem kur abas puses runā un abas puses ieklausās.
   Bībelē ne tikai sastopam Dievu, bet arī dažādus lūdzējus. Tur ir tik liela dažādība, no vienkārša sauciena: ”Kungs apžēlojies!”, līdz varenajiem Debesu koru slavas dziedājumiem Atklāsmes grāmatā. Šodien dzirdējām Salamana lūgšanu. Dievs viņam deva vairāk, nekā bija lūgts. Arī dievkalpojumā sastopam citus lūdzējus un varam viens no otra mācīties. Dievkalpojumā sastopam lielu lūgšanu dažādību; grēksūdze, aizlūgumi, pateicības, slavas dziesmas. Dievkalpojums ir īstas lūgšanu svinības. Tas ir kā galds, uz kura ir daudz ēdienu, un visi vienlīdz gardi. Bet lai pie šī galda piekļūtu ir jātiek garām diviem durvju sargiem lepnībai un kaunam. Mums jau no bērna kājas māca būt stipriem, tikt ar visu galā, neizrādīt vājumu, būt uzvarētājiem. Ja tāds būsi tevi cienīs, ja nē tad tevi izsmies kā zaudētāju. Tāpēc mūsdienās ir tik daudz garīgi un fiziski salauztu cilvēku, ka netiekot ar kaut ko galā nelūdz palīdzību, līdz, kamēr ir par vēlu. Patiesībā ir otrādi, ir vajadzīga liela dūša un spēks, lai atzītu savu nevarēšanu un lūgtu palīdzību.
   Reizēm mēdz teikt: ” Kristiešiem viss ir tik vienkārši, palūdz tik un saņem.” Ja tas būtu tik vienkārši, kādēļ tik maz cilvēku svētdienu rītos ir baznīcā? Kādēļ tad tikai retais vēlās saņemt? Ja veikalā ir atlaides, tad saskrien pūlis, bet Dievnamā tikai retais „ palūdz un saņem”. Lūgšana nav tik viegla un vienkārša, lai līdz tai tiktu ir jāuzvar lepnums, egoisms, paštaisnība, reizēm jāizcīna īsta lūgšanu cīņa, kad liekas, ka Dievs tevi nedzird, jāizcīna īsts karš pret apnikumu un šaubām. Bet ja tu šo ceļu esi uzsācis, vari būt drošs, ka saņemsi tādu palīdzību, kādu agrāk pat nevarēji iedomātie. Jo Viņš tevi neatstās un nepametīs, lai cik bieži tu aizmirstu Viņu, Viņš tevi neaizmirst. Lūdziet un Tēvs jums dos, lai jūsu prieks būtu pilnīgs. Prieks nevis par saņemto, bet par devēju. Ja jums kāds ir dārgs, tad jums ir svarīgi, ka viņš jūs atceras, nevis ko uzdāvina. Ja Dievs man ir svarīgs, tad mans prieks ir pilnīgs par katru nieciņu ko no Viņa saņemu. Jo to saņemu no Viņa, kurš visu ir radījis un pār visu valda un arī mani nav aizmirsis. Āmen.