SĀKUMS | KONTAKTI | LAPAS KARTE
AVE MARIS STELLA
š.g. 16. februārī Piltenes ev.lut. draudzes padomes vēlēšanas!
12. oktobrī Jauniešu koris "Balsis" Piltenes ev. lut. baznīcā
Mūžības svētdienas dievkalpojums Spāres baznīcā
Latvijas simtgadei veltīts dievkalpojums Spāres baznīcā
Spāres evaņģēliski luteriskajai baznīcai 360
Jaunumi
Aicinām pieteikties: JAUNUMIEM, informācijas saņemšanai Jūsu e-pastā, par notikumiem draudzēs...!
Par mumsJAUNUMIDraudzesSvētdarbībasBibliotēkaSvētrunasMediji 
LARSS LEVI LESTADIUSS
|
Piltenes iecirkņa mācītāji

Jubilate

Lieldienu laiks 

  "Vēl mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani atkal redzēsit." Tad daži no Viņa mācekļiem runāja savā starpā: "Ko Viņš grib teikt ar šiem vārdiem: mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani redzēsit, un: Es aizeju pie Tēva?" Tie sacīja: "Ko Viņš ar to grib teikt: mazu brīdi? - Mēs nesaprotam, ko Viņš runā!" Jēzus noprata, ka tie gribēja Viņam jautāt, un sacīja viņiem: "Vai par to jūs spriežat savā starpā, ka Es sacīju: mazu brīdi, un jūs Manis neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani redzēsit? Patiesi, patiesi Es jums saku: jūs raudāsit un sērosit, bet pasaule priecāsies; jūs skumsit, bet jūsu skumjas tiks vērstas priekā. Kad sieva dzemdē, viņa ir noskumusi, jo viņas stunda ir klāt; bet, kad viņa ir dzemdējusi bērnu, viņa vairs nepiemin savas bēdas aiz prieka, ka cilvēks nācis pasaulē. Arī jums tagad ir skumjas. Bet Es jūs atkal redzēšu; tad jūsu sirds priecāsies, un neviens šo prieku jums neatņems." (Jņ.16:16 - 22)

Jes.40:26 - 31; 1.Pēt. 2:11 - 20.

 ‍  Vakarā kad Bētlemē  piedzima Jēzus eņģeļi dziedāja un debess un zeme līksmoja. ŠAJĀ vakarā debesīs iestājas klusums liekas pat eņģeļi pie Dieva godības troņa apklusuši, un debesu slavas dziesmas pārtrūkušas. Jēzus mācekļi ir noskumuši, nobijušies, apjukuši. No kā viņi baidās, vai no vajāšanām, vai no nāves? Liekas, ka tās bailes un skumjas, kas viņus nomāc ir lielākas. Tās ir bailes palikt pasaulē bez Jēzus, bailes no pasaules, kurā nav VIŅA. Vajāšanas un nāvi varētu paciest, ja tikai Viņš ir līdzās. Pasaule, kurā nav Jēzus liekas tumša un biedējoša, tajā jāpaliek aci pret aci ar seno ienaidnieku- velnu, kā arī grēku un ciešanām, bez cerības uz palīdzību. Kas tad apsauks vētru, kas aizdzīs velnu? Ir vārdos neizteikta sajūta, ka Jēzus šajā brīdī no viņiem atvadās.
   Tās ir bailes, kuras pazīst gandrīz katrs kristietis, bailes būt pasaulē bez VIŅA. Tās piezogas slimnīcas palātā, brīdī kad ārsts cenšas neskatīties jums acīs, pie kapa bedres atvadoties no tuva cilvēka, bezmiega naktīs, nelaimes brīdī. Bailes, ka esat pamests viens, bez palīga, bez atbalsta. Šādi brīži liek nodrebēt pat visdrosmīgākajam ticības lieciniekam, jo bez VIŅA nav jau arī pašas ticības. Reiz Jēzus norāja mācekļu neticību vētrā, bet šajā vakarā Viņš nerāj viņu bailes, šajā vakarā Jēzus vārdi nāk par stiprinājumu, par mierinājumu. Uzticieties MAN, Es jūs līdz šim nepievīlu, tā tas arī paliks. Jūs mani atkal redzēsiet, kā? Kad?... Nav jūsu ziņā, paļaujieties...Es zinu! Kristiešu paaudzes, kas cauri gadsimtiem lasa evaņģēliju zina, Kristus savu solījumu piepildīs, vien pāris dienas un tie Viņu atkal redzēs, redzēs augšāmceltu, uzvarošu. Šo prieku mācekļiem nespēs atņemt ne Velns, ne Elle, ne nāve. Tas ir pilnīgs prieks ko pauž ne tikai eņģeļi debesīs, bet arī katra lapa kokā, katrs zāles stiebriņš pļavā, katrs putniņš, kas līksmi vītaro debesīs, tie visi ir vienoti varenā uzvaras himnā: Viņš ir augšāmcēlies! Nav dzīvā starp mirušajiem! Neviens akmens nespēja Viņu noturēt! Nāve ir aprīta uzvarā!
   Jēzus nepievīla savus mācekļus, arī es esmu Viņa māceklis, varbūt ne tas stiprākais, varbūt ne tas labākais, bet tajā vakarā arī Pēteris nebija tas stiprākais, arī Jānis nebija tas labākais. Toties Jēzus ir tas pats, VIŅŠ solīja toreiz, VIŅŠ sola tagad. Kristus draudze ir Lieldienu draudze, Kristus baznīca dzīvo Lieldienu laikā. Kad svētdienas rītā dodos uz savu dievnamu, tad pieminu, ka krievu valodā svētdiena ir voskreseņije. Tas nozīmē, ka Kristus baznīca Lieldienas svin ne tikai reizi gadā, bet katru svētdienu, kad draudzes Kungs pats nāk savu ļaužu vidū, evaņģēlija vārdā, altāra sakramentā un atkārto: Es dzīvoju, un jums ar dzīvot būs! Svētdienā pie altāra mēs pieskaramies jaunai dzīvībai, tai, kurai nav jābaidās pat no elles vārtiem, kura iešalko jaunu pasauli, kurā vairs nebūs jābaidās palikt bez Jēzus. Mēs bieži no kristīgiem sludinātājiem dzirdam aicinājumus sekot Jēzum, cik gan labi ir dzīvot kā Viņš dzīvoja, visus mīlot, visiem kalpojot. Tāda sludināšana ir jauka un patīkama, bet dzīves nestundā liekas nespēj iedrošināt un stiprināt. Bet cik reti mēs dzirdam šodien sludinām Pāvila aicinājumu, sekot Jēzum, kas nozīmē sekot Viņam nāvē un kapā, lai sekotu arī ārā no kapa jaunajā dzīvībā. Mēs dzīvojam Lieldienu laikā, mēs esam Lieldienu draudze, mēs dzīvojam pasaulē, kurā ir Jēzus, un nevis vienkārši ir, bet ir augšāmcēlies! Patiesi augšāmcēlies! Āmen. Alleluja!

‍                                                                                       Mācītājs Kārlis Puķītis               
 
« atgriezties

Dienišķā maize

Kungs gaida jūs apžēlot, tādēļ Viņš ceļas, lai būtu jums žēl­sirdīgs.

(Jes 30:18)

Dēlam vēl tālu esot, tēvs viņu ieraudzīja un iežēlojās par viņu, un, pieskrējis klāt, krita viņam ap kaklu un skūpstīja.

(Lk 15:20)

2Ķēn 22:1–13; 1Kor 11:2, 17–22; Mt 9:1–8


Kalendārs

Pieteikties jaunumiem

Vārds:
E-pasts:
  Pieteikties
© 2014»