„Un, kad sabata diena bija pagājusi, tad Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome pirka dārgas svaidāmās zāles, lai ietu un Jēzu svaidītu. Un pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, saulei lecot, tās gāja uz kapu un runāja savā starpā: "Kas mums novels akmeni no kapa durvīm?" Un paskatīdamās tās redzēja, ka akmens bija novelts; tas bija ļoti liels. Un, kapā iegājušas, tās redzēja kādu jaunekli pa labo roku sēžam, apģērbtu garās baltās drēbēs. Un tās izbijās. Viņš tām sacīja: "Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu no Nacaretes, kas bija krustā sists; Viņš ir augšāmcēlies, Viņa nav šeit: redziet še to vietu, kur Viņu nolika; bet noeita un sakait to Viņa mācekļiem un Pēterim, ka Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsit, kā Viņš jums ir sacījis." Un tās izgāja ārā un bēga no kapa, jo drebēšana un bailes tās bija pārņēmušas, tās nesacīja nevienam nenieka, jo tās bijās. Bet, uzcēlies pirmajā nedēļas dienā rīta agrumā, Jēzus parādījās papriekš Marijai Magdalēnai, no kuras Viņš septiņus ļaunus garus bija izdzinis. Šī gāja un pasludināja to tiem, kas ar Viņu bijuši un tagad skuma un raudāja. Un tie, dzirdēdami, ka Viņš esot dzīvs un tā Viņu redzējusi, neticēja." (Mk 16:1-11).


   Lielajā Piektdienā mēs atstājām mācekļus dziļās sērās, bet Marija Magdalēna sēroja vairāk par visiem. Mācekļu bēdu iemesls bija tas, ka pēc Jēzus nāves tiem vairs nebija glābēja, kuram varētu uzticēties. Agrāk tie bija ticējuši, ka Jēzus – Viņš ir pasaules Pestītājs. Taču pēc Jēzus nāves tie vairs nevarēja Viņu uzskatīt par pasaules Pestītāju, un bija pilnīgā izmisumā.
   Daudzi, kuru prātos ir mirusi ticība, domā: „Ja es būtu mācekļu vietā, tad, protams, nepadotos izmisumam. Dievs Tēvs taču nenomira, kaut arī Dēls nomira. Kāpēc tad mācekļi bija tik izmisuši, ja ticēja, ka Dievs Tēvs ir dzīvs? Viņiem vajadzēja ticēt un cerēt tikai uz Viņu.” Mirušās ticības sludinātāji saka: „Šaubīties par Dieva žēlastību – tas ir liels grēks. Cilvēkam nekad nav jākļūst par tik lielu muļķi, lai kristu izmisumā.”
   Ja mācekļi būtu pieturējušies pie savas vecās ticības, tas ir jūdu, ka solītais Pestītājs vēl nav pasaulē nācis, tad tie nekad nebūtu pieņēmuši dzīvo ticību. No visa mācekļu dzīves ceļa ir redzams, ka viņiem bija mirusi ticība pat līdz Pestītāja nāvei. Pirmkārt jau viņu sirdis bija pieķērušās šai pasaulei. Viņi nekad nedomāja par nāvi vai tiesu, bet vairāk domāja par pasaulīgu laimi, nevis par mūžīgo svētlaimi. Viņi atstāja savu darbu, lai kļūtu par šīs pasaules bagātiem un vareniem kungiem, jo ticēja, ka Jēzus Nacarietis kļūs par Israēla ķēniņu. Pateicoties Viņam, tie saņemtu augstus amatus un viņus paaugstinātu līdz ar kungiem.
   Šī iemesla dēļ mācekļu vidū notika strīds, kurš no viņiem ir lielākais. Tas nebija jautājums, kurš ir labākais kristietis, bet viņi cīnījās par pasaulīgu godu: kurš kļūs vietvaldis, kurš bīskaps, un tā tālāk. Kaut arī viņiem prātā bija mirusī ticība, tie nekad nešaubījās savā taisnumā. Viņi ticēja, ka izglābsies visi, kas tic uz Pestītāju. Bet, kad Jēzus nomira, viņiem vairs nebija uz zemes glābēja, uz kuru varētu cerēt. Pirms tam viņiem bija bijusi stipra ticība, bet pēc Pestītāja nāves viņiem vairs vispār nebija nekādas ticības. Viņi krita izmisumā, sāka raudāt un bēdāties.
   Tomēr no bēdām un izmisuma tiem nekādi neizdotos izvairīties. Viņos nekad nespētu piedzimt dzīva ticība, ja tie neatrastos bezcerīgā stāvoklī. Daudzas vietas Svētajā Bībelē parāda, ka cilvēkā ir jābūt bēdām, kas Dievam tīkamas, pirms viņš varētu pieņemt Svēto Garu un kļūt par īstenu kristieti.
   Pestītājs daudzreiz pravietoja, ka mācekļiem nāksies sērot. Savā atvadu runā Viņš teica: „Jūs raudāsit un sērosit, bet pasaule priecāsies; jūs skumsit, bet jūsu skumjas tiks vērstas priekā.” (Jņ 16:20). Šajā reizē Viņš arī saka: „Tas jums par labu, ka Es aizeju. Jo, ja Es neaizietu, Aizstāvis nenāktu pie jums. Bet aizgājis Es to sūtīšu pie jums.” (Jņ 16:7).
   Liekas, ka Pestītāja mērķis ir, lai mācekļi pēc Viņa stipri noskumtu. Un to, ko Pestītājs teica par Saviem mācekļiem, Viņš teica par visiem, kas vēlas nākt pie dzīvas un patiesas kristietības. Tāpēc mums jāiepazīst mācekļu dzīve līdz Pestītāja nāvei, viņu bēdas pēc Tā nāves, un prieks pēc Viņa augšāmcelšanās.
   Mācekļu dzīve pirms Pestītāja nāves nekādi nebija kristīga, bet Viņam nācās paciest to vājumu. Vispirms jau viņiem bija nepareizs priekšstats par kristietību. Viņi gāja kā taustīdamies garīgā tumsā un, būdami garīgi akli, nesaprata Rakstus. Tāpēc pēc Savas nāves Pestītājam vajadzēja atvērt tiem acis, lai viņi saprastu Rakstus.
   Pie tam vēl, mācekļiem nebija tādu bēdu, kas būtu Dievam tīkamas, un tie neatzina Pestītāja izpērkošo nāvi. Pie kam, viņu sirdis bija ļoti pielipušas pasaulei. Viņi bija pilni lepnības un patmīlības, un pat pilni atriebības alku. Viņos bija tik daudz pasaules godības, ka pat ejot uz Ģetzemanes dārzu, viņi pa ceļam strīdējās par vislabāko vietu Mesijas valstībā.
   Mācekļu dzīve pirms Pestītāja nāves nebija labāka kā šodienas mirušās ticības sludinātājiem. Arī mācekļi tajā laikā sludināja evaņģēliju, taču viņu sludināšana nekādi neietekmēja ļaužu sirdis. Citādi tas bija Vasarsvētkos, kad Pēteris saņēma Svēto Garu. Tad Pēteris sludināja tik spēcīgi, ka vairākus tūkstošus cilvēku pamodināja no grēku miega. Tad viņa klausītāji tika sirdī aizkustināti. Tas, ko Pēteris sludināja pirms savas atgriešanās, bija drīzāk šļupsti un tukša pļāpāšana. Un tas Dieva vārds, ko Pāvils sludināja pirms savas atgriešanās, varēja būt ērts bezrūpīgai tautai, bet kristiešiem viņa sprediķis bija sātaniska mācība.
   Kā gan Pāvils būtu varējis sludināt Kristus evaņģēliju pirms savas atgriešanās? Līdz brīdim, kad Pāvilā mita garīgs ienaids pret kristiešiem, viņš pret tiem izturējās kā pret fanātiķiem, ķeceriem un viltus mācības sekotājiem, kurus vajag iznīdēt ar uguni un zobenu. Velns tik ļoti bija sagrozījis Pāvila uzskatus, ka viņš farizeju mācību atzina par pareizu, bet kristiešu mācību – par sātanisku. Pēc Pāvila domām, farizeju un rakstu mācītāju ticība bija pestījoša, bet kristīgā mācība – fanātisms un māņticība. Tāpēc viņam bija jāvajā kristieši, un viņa sirdsapziņa nenomierinājās līdz brīdim, kamēr tas nebija izlaidis asinis no kristiešu dzīslām.
   Sātaniskais pūlis vēl līdz šim brīdim tikpat stipri ienīst kristietību. Kad viņu dzīslās sāk virmot čūskas inde, to sirdsapziņa nenomierinās, kamēr viņi nav izlējuši kristiešu asinis. Bet bezrūpīgo ļaužu pūlis atrodas tādā elles tumsā, ka nevar redzēt, kā izlaist asinis no kristiešu dzīslām, pirms tie nav aizņēmušies mūžīgās bojāejas uguni.
   Daži mirušās ticības sludinātāji apgalvo, ka mācekļiem bija dzīva ticība pirms Pestītāja nāves. Viņi savus apgalvojumus grib apliecināt ar daudzām vietām no Bībeles, piemēram, ar Pestītāja vārdiem Pēterim: „Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet Mans Tēvs, kas ir debesīs.” (Mt 16:17). It kā Pēterim jau tad esot bijusi dzīva ticība, kad viņš apliecināja, ka Kristus ir Dieva Dēls.
   Tomēr, kā gan tas saskan ar to Pētera dvēseles stāvokli, kad Pestītājs viņu tūlīt pēc tam nosauca par sātanu, kas vēlas Viņu kārdināt uz ļaunu? Vai tad Pēteris bija īstens kristietis, ja Pestītājs to nosauca par sātanu, kas grib Viņu kārdināt? Visa Pētera dzīve parāda, ka līdz tam laikam viņš bija kristietis tikai vārdos un ka viņam bija mirusī ticība.
   Mirušās ticības sludinātāji vēlas pierādīt, ka mācekļiem pirms Pestītāja nāves bija dzīva ticība, tāpēc ka tiem uz to ir savas intereses*. Viņi vēlas nokļūt Debesu valstībā, paķerot līdzi veco ādamu ar ādu un kauliem**, tas ir, bez grēku nožēlas, bez atgriešanās un bez svēttapšanas. Mācekļi nebija vēl iepazinuši skumjas, kas ir Dievam tīkamas. Viņi vēl nebija pārdzīvojuši bēdas un ciešanas, kas iet pa priekšu piedzimšanai no augšienes. Viņi vēl nebija apzinājušies savu lielo grēcīgo samaitātību un sātana spēku.
   Kā gan lai mācekļiem būtu dzīva ticība, kad tie izrādījās tik akli? Tomēr mirušās ticības sludinātāji paziņo, ka tiem ir bijusi dzīva ticība, jo arī viņi ticēja, ka Jēzus – Viņš ir Dieva Dēls un pasaules Pestītājs. Bet ticības pamatos var skaidri izlasīt, ka tas, „kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts” (Mk 16:16).
   Jā - jā, dārgais kungs, žēlastības zagli, jā, tev ir stipra ticība uz Pestītāju. Jā, tu vari ticēt savai pestīšanai bez atgriešanās, bez grēku nožēlas un bez skumjām, kas tīkamas Dievam. Vecais ādams nodomājis ieiet Debesu valstībā bez svēttapšanas un ar grēkus nenožēlojušu nocietinātu sirdi, kas pilna patmīlības, godkārības, lepnības, ienaida, mantkārības un skaudības. Jo vecais ābams jau ir tik liels un plats, ka diez vai iekļūs baznīcā pa durvīm. Kā gan viņš ieies caur šaurajiem vārtiem?
   Mūsdienās visi domā par sevi, ka ir pestīti: spirta tirgoņi, sīvā dzērāji, kaušļi, laulības pārkāpēji un krāpnieki. Bet kur viņi visi novietosies Debesu valstībā? Un ko viņi tur darīs? Alkohola tirgotājs droši vien domā, ka iemērīs vīnu Debesu valstībā, bet dzērājs droši vien cer tur iemest kādu glāzīti. Prostitūta visdrīzāk cer, ka Debesu valstībā varēs vāļāties Pestītāja Līgavas gultā. Taču, ja visi šie „cienījamie” ļaudis nav raudājuši un bēdājušies žēlastības laikā, tad es baidos, ka viņi raudās un sēros mūžībā.
   Mācekļiem nācās raudāt un bēdāties, kad Pestītājs gulēja kapā, bet pasaule atradās sātaniskā sajūsmā un ļaunā priekā par Viņa nāvi. Augstie priesteri un bauslības mācītāji visdrīzāk, ka sarīkoja dzīres, spēlēja kārtis, dejoja un dzēra punšu, priecādamies par to, ka kristiešu sajūsma tagad ir beigusies, jo ķeceru vadonis nu ir ticis sists krustā un nogalināts. Tomēr viņi nezināja, ka tikai tagad Svētais Gars ar Dievam tīkamu skumju palīdzību sācis strādāt mācekļu sirdīs. Šīs pasaules bērni neiedomājās, ka tagad šie fanātiķi notur savas sapulces aiz slēgtām durvīm, lai vēlāk uzstātos kā Vārda sludinātāji*** . Ja šie fanātiķi nebūtu izmisumā no Lielās Piektdienas līdz Lieldienām, tad acīmredzot no kristīgās sajūsmas nekas nebūtu iznācis.
   Bet vēl daudz ļaužu domā, ka kristietība ir sabojājusi visu cilvēku rasi. Viņi apgalvo, ka pasaule būtu daudz laimīgāka, ja tajā nebūtu parādījusies kristietība. Viņi paziņo, ka pagāni dzīvo daudz laimīgāk, jo tie uzticīgi pielūdz savus elkus un viņiem ir sirdsapziņas miers.
   Es nekad neesmu dzirdējis, ka pagāni nodotos pārdomām, pārdzīvotu sirdsapziņas mokas vai izmisumu. Tas pats attiecas arī uz kristītiem pagāniem. Viņus nekad nedzird raudam vai vaimanājam par savu nožēlojamo stāvokli un lejam asaras no ilgām pēc Pestītāja žēlsirdīgās klātbūtnes. Nekad nedzirdēsi, ka kristīti pagāni žēlojas par ticības vai mīlestības nepietiekamību un raizējas par savu nākotni vai arī baidās no mūžības. Ja šodien vēders „piestūķēts”, tad viss ir labi.
   Mācekļu, kuriem nācās raudāt un sērot, stāvoklis bija citāds. Tie pēc Pestītāja nāves bija izmisumā, jo ilgojās pēc Viņa. Tomēr tieši šāds izmisums un bēdas tiem bija vajadzīgas, tāpēc ka tās apslāpēja viņu patmīlību un lepnību. Garīgās skumjas palīdzēja viņiem sajust riebumu pret pasauli, un tādas skumjas droši vien ir vajadzīgas katram, kurš vēlas tikt izglābts caur Pestītāja augšāmcelšanos.
   Ak, Marija Magdalēna, tavai sirdij ir jāsaplīst no sērām, pirms tu varēsi redzēt dzīvu krustā sisto Ķēniņu. Nekāda šķīsta mīlestība nevar samīt nāves aukstās krūtis, lai atdotu tev Debesu Līgavaini, bet nāve un elle nevar paciest tavus vaidus un asaras. Grēkus nožēlojošo dvēseļu asaras un vaimanas izlaužas caur ledaino aukstumu nāves krūtīs un tā nevar noturēt ar ērkšķu kroni vainagoto Ķēniņu. Lielajam krusta Nesējam ellē nav vietas, tāpēc ka Dieva Dēla atrašanās mūžīgajā nāvē pazemes valdniekam sagādā neciešamas mokas. Pats velns sajūt sirdsapziņas ēdas, kad Dieva Dēls rāda tam Savas brūces, kuras Viņš uzņēmies Savas mīlestības dēļ. Velns ir spiests izdzīt Viņu no elles un atbrīvot ieslodzītos.
   Bieži mēdz atzīmēt, ka grēku nožēlotāju asaras kā kvēlojošas ogles krīt uz garīgo nāvi un sātanu. Ienaidnieks, kas nekad nenožēlo savus darbus, nevar paciest grēku nožēlotāju asaras. Viņam, kurš pieradis klausīties laulības pārkāpšanas mūziku, grēku nožēlotāju šņuksti liekas kā kaķu ņaudēšana, un viņš saka: „Es nevaru ne acu galā ciest tādus cilvēkus, kuri pinkšķ un činkst kā dzīvnieki.” Tāpēc sātans un viņa eņģeļi ir spiesti izdzīt grēku nožēlotājus no elles un lūgt tiem doties uz Debesu valstību.
   Bet Dieva tēvišķā sirds lūzt no mīlestības un žēlastības uz Mariju Magdalēnu, kura raud pie Pestītāja kapa. Viņa ar acīm meklē Līgavaini, kurš bija tik stipri ievainots Savas mīlestības dēļ. Velns gribēja paturēt savu netikli, un tad Dieva Dēlam ar Savām asinīm vajadzēja izpirkt Savu Līgavu. Tā nu Debesu Tēvam ir jāapžēlo nabaga Līgava, kura raud, sēro un nožēlo. Viņam nācās pamodināt Savu Dēlu no nāves miega un lūgt, lai Tas nomierina Savu sērojošo Līgavu, kura tagad var skatīt Viņu dzīvu. Āmen.
____________________________