„Šinī pašā pirmajā nedēļas dienā, vakarā, kad mācekļi, bīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, nāca Jēzus, stājās viņu vidū un saka viņiem: "Miers ar jums!" Un, to sacījis, Viņš tiem rādīja Savas rokas un sānus. Tad mācekļi kļuva līksmi, savu Kungu redzēdami. Tad Jēzus vēlreiz viņiem saka: "Miers ar jums! Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu." Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: "Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks." Bet Toms, viens no divpadsmit, saukts dvīnis, nebija pie viņiem, kad nāca Jēzus. Tad pārējie mācekļi viņam stāstīja: "Mēs To Kungu esam redzējuši." Bet viņš tiem sacīja: "Ja es neredzu naglu zīmes Viņa rokās un savu pirkstu nelieku naglu rētās un savu roku nelieku Viņa sānos, es neticēšu." Un pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija kopā un arī Toms pie viņiem. Un durvis bija aizslēgtas. Tad Jēzus nāk un stājas viņu vidū un saka: "Miers ar jums!" Pēc tam Viņš Tomam saka: "Stiep šurp savu pirkstu un aplūko Manas rokas un dod šurp savu roku un liec to Manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs!" Toms atbildēja un sacīja Viņam: "Mans Kungs un Mans Dievs!" Jēzus viņam saka: "Tāpēc ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!" Vēl daudz citu zīmju Jēzus darīja Savu mācekļu priekšā, kas nav aprakstītas šinī grāmatā. Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs, pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa Vārdā.” (Jņ 20:19-31).
Svētā evaņģēlija vadīti pēc Dieva žēlastības aplūkosim, kā Jēzus parādās Saviem bēdu māktajiem mācekļiem.
Pirmkārt: Kā Jēzus parādās desmit kopā sanākušajiem mācekļiem?
Otrkārt: Kā Jēzus parādās Tomam, kas iepriekš nebija bijis klāt?
Mēs ceram, ka mācekļi priecāsies, ieraugot Krustā sisto dzīvu. Tiesa, neticīgais Toms negrib noticēt, pirms pats nav Viņu redzējis.
Pirmkārt: Kā Jēzus parādās desmit kopā sanākušajiem mācekļiem?
Mācekļi, bailēs no jūdiem, uzturas aiz slēgtām durvīm. Viņi baidās, ka jūdi tos apcietinās un nodos nāvei. Tomēr Dievs gādāja, lai jūdi nevarētu viņus nogalināt laikā, kad mācekļi ir tik nobijušies. Jūdi domā, ka mācekļi vairs neriskēs sludināt evaņģēliju, jo viņu Vadonis ir nogalināts. Mācekļi neiedrošinās nevienam stāstīt par kristietību, kamēr atrodas bēdās un izmisumā. Tā, ar bēdām un izmisumu, viņus audzina pats Debesu Tēvs. Viņi neko neiedrošinās pateikt šai pasaulei līdz brīdim, kamēr nebūs pārliecinājušies, ka Jēzus ir dzīvs.
Un, lūk, krustā sistais Pestītājs parādās sērojošajiem mācekļiem. Viņš ienāk iekšā, kaut gan siržu durvis vēl aizslēgtas bailēs no šīs pasaules. Mācekļi neievēro Jēzu ārpusē, bet iekšējā sirds kambarī tie Viņu redz. To acu priekšā Viņš parādās pēkšņi, un drīz vien atkal pazūd. Ieraugot To Kungu, mācekļi ir sajūsmā. Viņi bija atradušies dziļās sērās un izmisumā, bet tagad tos pārņem prieks, un viņi uzņem Svētā Gara spēku. Jēzus viņiem saka: „Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks."
Jūdi un pagāni netic, ka Jēzus mācekļiem dota vara piedot grēkus. Jūdi un pagāni uzskata, ka vienīgi Dievs var piedot grēkus, un šo piedošanu viņi ir nodomājuši saņemt bez grēku nožēlas, labošanās un bez dzīvas ticības. Tie domā, ka Dievs ir žēlsirdīgs arī viņiem, kaut arī tie vispirms Pestītāju sit krustā, bet pēc tam vēl ienīdīs un vajās Jēzus mācekļus. Ar tādu mirušu ticību tie dosies uz elli.
Ja jūdi un pagāni neuzskata, ka Jēzus mācekļiem ir vara piedot grēkus, tad vēl mazāk viņi tic tam, ka Jēzus mācekļiem ir vara nepiedot grēkus. Viņi saka: „Jums nav nekādu tiesību mūs tiesāt. Mēs esam nevainojami un godīgi cilvēki, kas pieklājīgi dzīvojuši līdz pat šai dienai. Neviens nevar mums pārmest, ka esam laulības pārkāpēji un zagļi. Jūs esat viltus pravieši un musinātāji, kas nedodat godprātīgiem ļaudīm sirdsapziņas mieru.” Tā sludina godājams padomes loceklis, vecais ādama kungs, kas negrib paklausīt Dievam. Viņš uzskata, ka Jēzus mācekļiem nav varas viņu tiesāt. Un tāpēc viņš grib sagaidīt Dieva tiesu.
Uz ko gan tad viņš cerēs, kad nāks uz tiesu, ja jau pat te baidās no Jēzus mācekļiem un bēg kā zaķis, kaut arī neviens viņam nedzenas pakaļ? Un droši vien viņš ieņems pāris glāzītes drosmei, pirms doties uz Dieva tiesu, lai būtu drošāks sarunai. Sākumā viņš Poncija Pilāta priekšā apsūdzēs kristiešus par to, ka šie viltus pravieši nedod mieru viņa sirdsapziņai. Tad viņš dosies pielūgt šīs pasaules valdnieku, lai nekad nekļūtu tik traks kā šie viltus pravieši un musinātāji, kuri te vaid kā zvēri, te atkal priecājas.
Vai var būt, ka lieta ir tāda, ka šīs pasaules vergiem sirdsapziņas mokas ir no velna, kad toties Svētais Gars iedveš tiem prieku, kad šņabis iesit galvā? Debesu valstībā droši vien ir vīns un skaistas sievietes, kā to saka turku bībele*. Visi, kas ir turku ticībā, kristiešus sauc par suņiem viņu „lamu” dēļ. Turki un sumpurņi neko nezina par Pestītāju, bet viņi sludina mācību par vienu dievu un par to, ka Debesu valstībā ir vīns un piemīlīgas sievietes. Vislielākais pasaulīgais prieks viņiem ir lielākais prieks arī debesīs.
Netikle, kas te vāļājas ar izvirtuļiem, Debesu valstībā varēs piekopt netiklību ar eņģeļiem. Nabaga dzērājs, ka te temj degvīnu, varēs dzert sarkanvīnu Debesu valstībā. Cienījams spirta tirgonis, kas žēloja žūpas un deva tiem šņabi par brīvu, saņems paša galvenā alkohola tirgotāja amatu.
Turku un sumpurņu ticība patiešām tēlo tādu lietu kārtību, ka visi miesas prieki šeit būs arī prieki debesīs. Visas nolādēšanas šeit tiks svētītas Debesu valstībā. Visa laulības pārkāpšana šeit, Debesu valstībā ir mīlestība. Tas, kas te bagātīgi greznojies, Debesu valstībā saņems vēl lieliskākas drānas. Tāda ir turku ticība, un arī jūdu ticība no tās daudz neatšķiras.
Jūdiem ir viena īpaša ticības dogma: tas, kurš reāli ienīst un vajā Jēzus mācekļus, izdara pakalpojumu Dievam. Jo vairāk kristiešu asiņu sumpurnis izlies te, jo vairāk viņš tās saņems Debesu valstībā.
Tā kā jūdi, turki un pagāni ir tik nikni uz Jēzus mācekļiem, un jo īpaši par viņu „vaukšķēšanu”, tad viegli ir uzminēt – viņi netic, ka Jēzus mācekļiem ir vara piedot grēkus vai tos paturēt. Jūdi, turki un pagāni uzskata, ka Jēzus mācekļi ir viltus pravieši un musinātāji, kas neliek mierā godīgu ļaužu sirdsapziņu.
Bet Jēzus mācekļiem ir vara piedot grēkus nožēlotājiem un paturēt tos nenožēlojušajiem, jo Jēzus pats ir teicis: „Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.”
Otrkārt: Kā Jēzus parādās Tomam, kas iepriekš nebija bijis klāt?
Ne visi mācekļi sapulcējās tajā Pashā vakarā, kad Jēzus parādījās pirmo reizi. Tajā laikā Jūda jau bija pakāries, bet neticīgais Toms nodarbojas ar savām lietām. Neticība un izmisums liek viņam klejot šurp un turp pa šīs pasaules tuksnesi, kur nav ne atpūtas, nedz miera. Toms izrādās tik neticīgs, ka nekādi nespēj iedomāties Jēzu dzīvu esam, kaut arī desmit aculiecinieki liecina un saka: „Mēs To Kungu esam redzējuši.”
Kā gan Toms var ticēt, ka Jēzus ir dzīvs, ja viņu tik stipri pārņēmis paštaisnums, ka viņš kā garīgs lops vāļājas neticības atkritumos? Tagad tas nevar pat kāju pakustināt, pirms viens vispirms to nepiecels, bet otrs no aizmugures uzšaus ar pātagu. Iespējams, ka iemesls tam ir tāds, ka viņu ir barojuši ar tik nederīgu barību, ka tas pavisam pārstājis kustēties. Tas pats notika Jāzepa laikos ar septiņām liesajām govīm no faraona sapņa, kuras apēda septiņas treknās govis, bet tomēr šķita, ka tās nekā nav ēdušas (1Moz 41).
Garīgais lops, kas zaudējis spēkus no nekam nederīgas barības, iestidzis atkritumos un pat nemēģina piecelties, iekams ļaudis nenāks palīgā. Nederīgā barība ir paralizējusi garīgo lopu un novedusi to līdz tādam briesmīgam stāvoklim, ka no tā nekas nav palicis, kā vien kauli un āda. Tomēr tas ir tik smags, ka pat desmit vīri nevar to izvilkt no atkritumiem, ja vien tas pats kaut tikai mazliet nepacentīsies. Labākais paņēmiens, kā izvilkt garīgu lopu – tas ir, lai kāds viens to paceltu, bet otrs uzdotu ar pātagu tā, ka tam pašam nāktos pakustēties.
Izlien no atkritumiem, tu, garīgais lops, nevāļājies tur slinkumā! Tu beigu beigās nomirsi, ja pats necentīsies piecelties kājās un izkļūt no turienes.
Toms ir tieši tāds garīgais lops, kuru desmit cilvēki centās izvilkt no neticības. Tomēr tie viņu nespēja pakustināt, iekams neatnāca pats Pestītājs un neizvilka to no neticības. Mēs zinām, ka Toma neticība radās ne jau Svētā Gara ietekmē, bet gan velna paštaisnības ietekmē. Sātans izliekas par gaismas eņģeli un ticībā atmodinātos baro ar tādām domām, lai viņi nekādā gadījumā neticētu, ka Jēzus ir dzīvs, kamēr neieliks savus pirkstus Viņa naglu rētās.
Ieliec tagad savus pirkstus naglu rētās, tu, neticīgais Tom! Ko, tu to nedarīsi? Varbūt, ka tu nokaunēsies par saviem netīrajiem pirkstiem, ja ar tiem pieskarsies Pestītāja brūcēm? Kāpēc neliec savus pirkstus naglu rētās, tu, neticīgais Tom? Tava neticība taču ir tik liela. Tu taču netaisījies ticēt, pirms nebūsi licis savus pirkstus naglu rētās! Kāpēc tu to neizdarīji, kad Jēzus lika, lai tu beidzot sāktu ticēt?
Jā, tavas plaukstas ir melnas un tu neiedrošinājies savus netīros pirkstus likt Jēzus asiņainajās brūcēs. Tu ar saviem pirkstiem tik daudz esi grēkojis. Ar tiem tu izkašņāji atliekas no degvīna ražošanas. Ar tiem tu zagi un skrāpēji ļaudis. Vai ar šiem pirkstiem tu iesi aptaustīt Jēzus brūces?
Nē, Tom, tu taču neiedrošinājies ielikt savus pirkstus naglu rētās. Kaut arī tu neizdarīji to, ko biji nodomājis, tev tomēr beigu beigās nāksies ticēt, ka Jēzus ir dzīvs. Tev nāksies ticēt, kaut arī tu negribi. Ko tu esi ieguvis no savas neticības? Neko, kā vien lielu kaunu.
Mēs ceram, ka Toma brāļi, kas arī atradās tādā pašā neticības stāvoklī, no Toma neticības ieguva sev pamācošu un derīgu mācību, lai neapbēdinātu Pestītāju ar savu neticību. Jēzus daudzreiz pārmeta Saviem mācekļiem neticību, bet jo īpaši Tomam, kurš negribēja ticēt, pirms nebija licis pirkstus naglu rētās.
Luters ir teicis, ka neticība – tā ir atmodināto vislielākais grēks. Tagad palūkojieties, jūs, šaubīgie un neticīgie, uz ievainojumiem, kurus esat sagādājuši Jēzum ar saviem grēkiem un neticību. Dieva Dēls atsedz Savas krūtis slepkavu priekšā, rāda Savus ievainojumus un saka: „Palūkojieties, jūs, nelaimīgās dvēseles! Šos ievainojumus Es ieguvu jūsu dēļ. Tagad lieciet savus pirkstus Manās brūcēs, lai jūs beidzot sāktu ticēt, ka Es miru jūsu dēļ, un tā jūs varētu dzīvot.” Bet neticīgie tomēr saka: „Tu tās esi saņēmis nu nekādā gadījumā ne jau mūsu dēļ.”
Lieciet savus pirkstus naglu rētās, jūs, grēku nožēlotāji, šaubīgie un neticīgie, ja jums pietiek drosmes. Vai arī ejiet kaktā nokaunēties par savu neticību un sakiet kā Toms: „Mans Kungs un Mans Dievs!” Tom, tu nespēj ticēt sava nederīguma dēļ, kaut arī gribētu. Liec tagad pirkstus naglu rētās un pārbaudi brūces, kuras lielais krusta Nesējs ir saņēmis tevis dēļ. Neesi neticīgs, bet tici. Āmen.
* Te domāts Korāns.
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
