SĀKUMS | KONTAKTI | LAPAS KARTE
Koncerts Spāres baznīcā
15. jūnijā koncerts Spāres baznīcā
"Baznīcu nakts" aktivitātes Spāres draudzē
Ērģeļmūzikas un dzejas pēcpusdiena Piltenē
Lekcija "Kā atšķirt kristīgu lūgšanu no okultas vārdošanas"
Kolkas luterāņu dievnamam jauns grīdas celiņš
Jaunumi
Aicinām pieteikties: JAUNUMIEM, informācijas saņemšanai Jūsu e-pastā, par notikumiem draudzēs...!
Par mumsJAUNUMIDraudzesSvētdarbībasBibliotēkaSvētrunasMediji 
LARSS LEVI LESTADIUSS
|
Piltenes iecirkņa mācītāji

Otrajā svētdienā pēc Lieldienām

 

   „ES ESMU labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm. Derētais gans, kas nav īstais, kam avis nepieder, redzēdams vilku nākam, atstāj avis un bēg, - un vilks tās nolaupa un izklīdina, jo viņš ir derēts gans un avis viņam nerūp. ES ESMU labais gans; Es pazīstu Savas avis, un Manas avis Mani pazīst. Itin kā Tēvs pazīst Mani, Es pazīstu Tēvu; un Es atdodu Savu dzīvību par Savām avīm. Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts; arī tās Man jāatved; arī viņas dzirdēs Manu balsi, un būs viens ganāms pulks un viens gans.” (Jņ 10:11-16).

   Pēc Dieva žēlastības un mūsu svētā evaņģēlija vadīti, tagad parunāsim par avīm un par ganiem.
   Pirmkārt: Derētais gans aizbēg, kad redz tuvojamies vilku.
   Otrkārt: Labais Gans atdod dzīvību par Savām avīm.
   Lai Debesu Kungs Jēzus dāvā mums Savu žēlastību, lai tās avis, par kurām Labais Gans ziedoja dzīvību, pazītu Tā balsi un Viņam sekotu caur visām briesmām un kārdinājumiem, visām bēdām un grūtībām. Āmen.
   Pirmkārt: Derētais gans aizbēg, kad redz tuvojamies vilku.
   Derētais gans avis gana vienīgi naudas dēļ. Tāds gans nerūpējas par avīm, jo domā, ka tas uz viņu neattiecas. Tiklīdz viņš saņem nolīgto samaksu, tā ļauj avīm iet, kur vien tās vēlas. Tā arī Tas Kungs caur pravieša Ecehiēla muti žēlojas: „Manas avis maldās pa visiem kalniem un augstiem pakalniem, tās izklīdušas pa visu zemi, un neviens nerūpējas par tām un neuzmeklē tās... Manas avis kritušas laupītājiem par guvumu un lauku zvēriem par barību, jo tām nebija gana un Mani gani nerūpējās par Manām avīm, tie ganīja paši sevi, bet neganīja Manas avis.” (Ec 34:6-8).
   Tagad āži ir it visur. Šie nešpetnie dzīvnieki tik briesmīgi ož, jo īpaši meklēšanās laikā, kad gans pat nevar atrasties ar tiem vienā aplokā. Tie barojas ar vecā ādama mēsliem. Dažreiz tie tos izvemj, bet pēc tam atkal uzlaiza vēmekļus. Viņu gani arī nav labāki. Viņi slapina savu kaklu ar šnabi un vāļājas mēslos kopā ar cūkām un āžiem. Kazām ļoti patīk šādi gani, kas ar tām vāļājas mēslos, un viņas atdod tam savu pienu. Bet, ja avju gans padzen kazas, lai tās nezagtu barību avīm, tad kazas sāk badīties. Avju gans ļauj kazām grauzt zarus un izdzen tās no avju aploka.
   Apbrīnojami, ka gani, kas gana kazas un cūkas, necieš avis. Viņi tā pieraduši vāļāties ar kazām mēslos un netīrumos, ka vairs nespēj atšķirt avis no āžiem. Velns ir padarījis tik ačgārnu viņu redzi, ka avis tiem izliekas kā vilki, bet āžus tie uzskata par skaistiem dzīvniekiem. Bet jo īpaši kazas bez ragiem viņi uzskata par skaistām. Tomēr kazas bez ragiem vairāk zog barību avīm, nekā tās ar ragiem.
   No šejienes ir skaidrs, ka kazu gans neder par ganu avīm un ka avis nevar ēst tādu barību, kādu kazu gani pamet suņiem un cūkām. Visi gani, kas gana kazas, ir arī algotņi. Viņi nepietiekami rūpējas par kazām, nemaz jau nerunājot par avīm, kuras tie ienīst.
   Tagad mums vajadzētu noskaidrot, kā rīkojas algādzis, kad redz tuvojamies vilku. Pestītājs saka, ka tad derētais gans aizbēg. Viegli uzminēt, ka gans, kas izpilda savu darbu vienīgi algas dēļ, negribēs avis aizstāvēt. Šāds gans baidās, ka vilks to sakodīs, ja viņš, glābjot avis, sāks ar to cīnīties. Un tas ir tieši tas, ko dara ienaidnieks, kad nevar saplosīt avis – viņš sakož ganu.
   Diemžēl daži gani ir tik akli, ka neredz, kā vilks plēš avis. Tāpēc, ka velns ir padarījis ačgārnu viņu redzi, āži tiem izskatās kā avis, bet avis – kā vilki. Kā tādi gani, kuri paši ir plosītāji vilki, var cīnīties par avīm? Katru reizi, redzot tuvojamies avi, viņi saka: „Skatieties! Tuvojas vilks.”
   Tomēr Pestītājs evaņģēlijā runā ne par tiem, kuri ienīst avis. Viņš runā par tiem, kuri ir tik gļēvi, ka neuzdrošinās cīnīties ar vilku, kaut arī redz, kā vilks rauj un plosa avis. Patiesība ir arī tā, ka, ja gans grib pasargāt avis no vilku zobiem, viņš nevar mīlēt savu dzīvību. Vilka acis vienmēr seko ganam, bet, ja vilkam nav izdevies saplosīt avis, tas sāk gaudot.
   Mēs ticam, ka Labais Gans, kas atdod dzīvību par Savām avīm, saglabās šeit sapulcējušās nedaudzās avis no vilka zobiem, un ka vilcēni, kuri te glūn uz avīm un ganu, beigu beigās mūžīgi griezīs zobus un gaudos tumšā alā.
   Otrkārt: Labais Gans atdod dzīvību par Savām avīm.
   Garīgais vilks vienmēr ienīst tos, kuri vēlas apsargāt avis. Jo īpaši viņš ir nikns uz Labo Ganu, kas atdevis Savu dzīvību par tām. Tai briesmīgajā cīņā garīgā vilka zobi notrulinājušies tik ļoti, ka tas vairs nevar plosīt avis, kas baudījušas nokautā Dieva Jēra asinis un no tām saņēmušas spēku cīnīties ar vilku.
   Pestītājs pats paskaidro, kāpēc Labais Gans atdod Savu dzīvību par avīm. Un tieši, Viņš saka, ka avis pieder Viņam un Viņu pazīst. Starp Labo Ganu un avīm valda tāda mīlestība, ka avis seko Ganam un pazīst Viņu pēc balss. Avis arī cita citu pazīst pēc balss un smaržas.
   Tomēr ne visas avis ir tik paklausīgas, ka tūlīt nāk pie Pestītāja. Dažas izrādās lepnas un iebēg mežā. Tāpēc Gans sūta Savus suņus, lai atdzītu nomaldījušās avis atkal ganāmpulkā. Ganam, kam ir daudz avju, nevajag darboties bez suņiem. Bet jautājums ir par to, kā suņi ir apmācīti.
   Daži suņi neprātīgi rej ganāmpulka vidū un vairāk izdzenā, nekā savāc. Citi iet ganāmpulkam pa priekšu un rej. Daži suņi vispār ir mēmi un ne uz vienu nevaukšķ. Labākais ganu suns ir tas, kas rej ganāmpulka aizmugurē. Saimnieks, protams, ielaidīs to iekšā, kad tas priekšnamā sāks kaukt un skrāpēt durvis. Tad saimnieks teiks: „Ielaidiet suni mājā!”
   Ja atnāks kazas, lai avīm nozagtu barību, tad saimnieks liks sunim tās padzīt. Kazas žēli ieblēsies, ja suns tām iekodīs. Taču, ja kāds suns sāks kost avis, tad tam ar vīli apvīlēs zobus.
   Suņi aizdzen avis no lepnību pakalniem uz pazemības ieleju. Ja avis no lēnprātības klajuma līdīs uz Sinaja kalnu, tad Saimnieks sūtīs savu suni atdzīt tās atpakaļ uz Golgātas pakalna. Tur tās varēs nedaudz atpūsties un palūkoties, kā Labais Gans lielajā cīņā atdod Savu dzīvību par avīm, un tur dažas izpērkošo asiņu lāses apslacīs avis.
   Vilks ļoti baidās no Dieva Jēra asinīm un neuzdrošinās aiztikt avis, kamēr tās atpūšas Golgātā, tāpēc ka nokautā Dieva Jēra asinis viņam ir nāvējoša inde. Ja šīs asinis pielips vilka zobiem, tie kļūs neasi un izbirs no rīkles. Ja Dieva Jēra asinis nokļūs vilka vēderā, tad tās izdedzinās viņa iekšas. Jau tikai Dieva Jēra asins smarža liek vilkam kaukt. Tādi paši ir arī vilcēni. Tie žēli gaudo, sajūtot avis, kas apslacītas ar Dieva Jēra asinīm.
   Vilks ir nikns ne tikai uz Ganu, bet arī uz suņiem, kurus gans ir sūtījis sapulcināt avis. Vilks nedusmojas uz mēmajiem suņiem, kuri ne uz vienu nevaukšķ. Bet visi vilcēni ir ārkārtīgi nikni uz tiem suņiem, kas kārtīgi rej, jo viņu dēļ izsalkušais vilks paliek bez gaļas. Izbadējies vilks nevar kampt un plēst avis līdz tam brīdim, kamēr aitu suns atgriež nomaldījušās avis Ganam. Bet, ja vilks nevar plēst avis, tam nākas baroties ar kazu gaļu.
   Kazu gani tikai vāļājas, kaut arī ganāmpulks sen jau izklīdis. Viņiem netīk ganīt savu ganāmpulku, un tie ļauj kazām brīvi skraidīt pa pauguriem. Tikai slaukšanas laikā viņi dodas uz kazu zvaniņa skaņu un sasauc kazas. Kazas atsaucas ar blējieniem un atdod ganiem pienu, bet tie savukārt ielej tām visādas samazgas barībai.
   Ja kazu gans pievērstos disciplīnai, tad āži sāktu badīties. Kazu gans nu nekādi neatdos savu dzīvību par kazām. Viņš nevēlas ne pārvarēt grūtības to dēļ, nedz arī par tām rūpēties, kaut arī dzer ar tām žurgu un vāļājas ar tām mēslos. Tāpēc tad arī tādu ganu vilks nesāks ienīst. Toties visi vilcēni ar ļaunu ienaidu nīst avju ganu, kurš ar saviem ganu suņiem tur avis ganāmpulkā. Tie viņu gribētu saplosīt gabalos, ja vien būtu dota vara to izdarīt.
   Mēs ticam un ceram uz Dievu, ka lielais Israēla Gans, kas atdeva Savu dzīvību par avīm, pasargās tās no plosošajiem vilka zobiem. Viņš ņems Savos apkampienos vājos un trīcošos jēriņus un dos tiem dzert siltu pienu ar medus lāsītēm. Labais Gans paņems uz rokām un ienesīs aitu laidarā tās avis, kuras ir ievainojis vilks un grāvī iegrūdušas kazas. Viņš meklē Israēla nama pazudušās avis un atved mājās nomaldījušās. Viņš uzlies dziedinošu balzamu uz to brūcēm, kuru sirdsapziņu plēsis un plosījis garīgais vilks.
   Tām nedaudzajām avīm, kuras lielais Israēla Gans atradis un atnesis pie Sevis, tagad būtu jādod vilna, tāpēc ka Gans par tām ir atdevis Savu dzīvību. Tad Viņam Tiesas dienā nenāktos tām pārmest, ka Viņa avis nav To apģērbušas, kad Viņš bija kails. Ar kazu vilnu Gans nevar apsegties, un piens, kas izslaukts no kazām, der tikai kazu ganiem.
   Tām avīm, kuras lielais Gans izglābis no vilka zobiem, nāktos tagad dot vilnu. Līdz šai dienai tās ir devušas maz vilnas. Bet dažas negrib šķirties no sava ietērpa, un tās apsedz pašas sevi, nevis Ganu. Tās baidās, ka viņām būs auksti, ja tās atteiksies no sava ietērpa. Bet es baidos, ka beigu beigās vilna nokritīs pati no sevis, bet tās vietā izaugs kazu vilna, ja aitas pārāk ilgi netiks nocirptas.
   Tagad mums ir jālūdz lielais Israēla Gans, lai Viņš bagātīgāk sūtītu debesu rasu un žēlsirdīgo saules siltumu, ka avs vilna, kas kādreiz bija sarkana kā asinis, kļūtu balta kā sniegs. Avis tagad var baudīt svaigu zāli, jo Israēla Gans tās ir atvedis uz vislabākajām ganībām. Avīm vajadzētu ļaut laikus sevi nocirpt, lai to vilna neaizķertos aiz šīs pasaules ērkšķiem un dadžiem, kas aug daudzās vietās. Tad Israēla Ganam nenāktos avīm Tiesas dienā pārmest, kā Viņš teiks tiem, kuri tad atradīsies pa kreiso roku: „Es biju pliks, un jūs neesat Mani apģērbuši.” (Mt 25:43).
   Esiet drošā aizsardzībā, jūs, Jēzus avis, kuras Lielais Gans izpircis ar Savām asinīm un izrāvis no vilka plosošās rīkles. Esiet drošā aizsardzībā, jūs, Jēzus jēriņi, kurus Labais Gans ir ņēmis Savā aizsardzībā un barojis ar līdzcietības pienu, kurā ir žēlastības lāses.
   Palieciet drošā aizsardzībā, jūs, trīcošie jēriņi. Lielais Israēla Gans, kas iekļāvis jūs Savos apkampienos, pasargās jūs no vētrām un sniegputeņiem. Lai Viņš jūs paceļ un aiznes uz avju laidaru. Lai Viņš aizsargā un paglābj šos vājos, nožēlojamos un vajātos jēriņus. Lai Viņš pieglauž tos pie Savām krūtīm un tie sāk zīst no Viņa žēlastības pāri plūstošās krūts līdz tam laikam, kamēr jēri nesāks lēkāt pa Ciānas kalnu kā stirnas. Āmen.

 
« atgriezties

Dienišķā maize

Pasargi, Dievs, ka mēs pamestu Kungu un kalpotu citiem dieviem!

(Joz 24:16)

Iesakņojieties /Kristū Jēzū/, topiet kā nams, kas uz Viņa būvēts, esiet ticībā stipri, kā esat mācīti, pāri plūzdami pateicībā.

(Kol 2:7)

Soģ 9:22–25, 50–57; Apd 4:32–5:11; Jņ 2:13–25


Kalendārs

Pieteikties jaunumiem

Vārds:
E-pasts:
  Pieteikties
© 2014»