SĀKUMS | KONTAKTI | LAPAS KARTE
15. jūnijā koncerts Spāres baznīcā
"Baznīcu nakts" aktivitātes Spāres draudzē
Ērģeļmūzikas un dzejas pēcpusdiena Piltenē
Lekcija "Kā atšķirt kristīgu lūgšanu no okultas vārdošanas"
Kolkas luterāņu dievnamam jauns grīdas celiņš
Jaunumi
Aicinām pieteikties: JAUNUMIEM, informācijas saņemšanai Jūsu e-pastā, par notikumiem draudzēs...!
Par mumsJAUNUMIDraudzesSvētdarbībasBibliotēkaSvētrunasMediji 
LARSS LEVI LESTADIUSS
|
Piltenes iecirkņa mācītāji

Trešajā svētdienā pēc Lieldienām

  
          „Kad sieva dzemdē, viņa ir noskumusi, jo viņas stunda ir klāt.” (Jņ 16:21).

   Svētā evaņģēlija tekstā Pestītājs runā par atdzimšanu, kas notiek ar mācekļiem pēc Pestītāja nāves. Viņš kā piemēru ņem dabisko piedzimšanu un saka: „Kad sieva dzemdē, viņa ir noskumusi, jo viņas stunda ir klāt.”
   Pēc visiem apstākļiem mēs redzam, ka mācekļi vēl nav pārdzīvojuši bēdas un sirdssāpes, kas vienmēr saistītas ar jauna cilvēka piedzimšanu. Tiesa, daži uzskata, ka mācekļiem bija dzīva ticība jau tad, kad tie apliecināja savu ticību tam, ka Jēzus ir Dieva Dēls. Bet visi kristītie pagāni, un jo īpaši tie, kuru prātos ir mirusī ticība, jau var apliecināt, ka Jēzus – Viņš ir Dieva Dēls. Diemžēl maz tomēr ir to, kuri raudājuši un vaidējuši no jaunās piedzimšanas sāpēm, kā to darīja mācekļi.
   Jēzus Saviem mācekļiem saka: „Jūs raudāsit un sērosit.” (Jņ 16:20). Viņš nekad netika teicis, un nekur tas nav rakstīts, ka mācekļos būtu bijušas grēku nožēlas bēdas, pirms Jēzus nomira. Kā gan lai cilvēks varētu bez bēdām piedzimt no jauna un nākt pie dzīvas ticības.
   Mācekļos skumjas, kas Dievam tīkamas, parādījās vienīgi pēc Pestītāja nāves. Viņi raudāja un vaimanāja, kad Pestītājs, kuru tie varēja redzēt, bija miris.
   Tā vajadzētu notikt ar visiem, kuri nodomājuši kļūt par kristiešiem. Viņiem ir jāraud un jāvaimanā, tas ir, nožēlojot grēkus, tiem ir jābūt patiesām bēdām, pirms viņi var atdzimt no jauna, tāpēc ka neviens nevar nākt pie dzīvas ticības bez patiesām garīgām skumjām. To Pestītājs parāda, sakot, ka sieviete- dzemdētāja ir noskumusi. Sievietei dzemdībās ir lielas sāpes, tā arī vecajam cilvēkam ir jācieš mokas, pirms var piedzimt jaunais cilvēks. Visi īstenie Jēzus mācekļi ir tās sajutuši.
   Tiesa, vecajam cilvēkam ir jāsajūt bēdas, kad piedzimst jaunais cilvēks. Dzemdību sāpes vieniem mēdz būt stiprākas nekā citiem, taču bez sāpēm neviens nevar piedzimt. Kad pats Pestītājs kā piemēru minēja dzemdētājas sievas bēdas, tad mēs saprotam, ka šīs sāpes nebūt nav vieglas. Jā, tādas sāpes ir sajūtamas. Citādi piedzimšana nevar notikt.
   Kad mācekļi raud un vaimanā, pasaule priecājas. Tas notiek it visur. Pasaulīgie cilvēki smejas un ņirgājas, kad redz raudošos un vaimanājošos Jēzus mācekļus. Kas zina, kādas var būt sekas šādai izsmiešanai un ņirgām. Ka tik šiem izsmējējiem un jokdariem beigu beigās nenāktos raudāt un vaimanāt mūžībā.
   Jēzus Saviem apbēdinātajiem mācekļiem apsolīja, ka viņu bēdas pārvērtīsies priekā. Ko domājat tagad, jūs, smējēji? Vai uzskatāt, ka jūsu priecāšanās ilgs arī nāves brīdī un ellē? Vai jūs domājat, ka varēsit vēl ņirgāties, kad redzēsit sevi peklē, bet nobēdājušos Jēzus mācekļus priecājamies Debesu valstībā? Tur droši vien beigsies smiešanās un zobgaļu jociņi, bet bēdu mākto mācekļu skumjas pārvērtīsies priekā, un neviens no tiem viņu prieku neiegūs.
   Ja kāds ņirgātos par dzemdētājas sievietes mokām, tad visi ļaudis teiktu, ka tāds izsmējējs ir no paša velna. Tomēr tas, kas izsmej grēkus nožēlojošu dvēseli, kura kliedz dzemdību sāpēs, ir vēl briesmīgāks. Viņš ir pavisam melna gara māceklis. Tiesa, tumsas gari vēl ir spējīgi ņirgāties, bet, kas zina, cik ilgi, līdz pienāks viņu raudu un vaimanu laiks. Jēzus Saviem mācekļiem saka: „Jūs raudāsit un sērosit, bet pasaule priecāsies.” (Jņ 16:20). Te redzams, ka pasaule priecājas un līksmo, kad mācekļi raud. Tas notika jau tad, bet arī vēlāk izsmējēji neguva sev mācību no tā, ka viņiem grūti klājies vēl šajā dzīvē, kad ienaidnieks ar zobenu tiem uzbruka un izlēja viņu asinis.
   Dievs mācekļus ir iegrūdis bēdās, kuras tiem ir pilnīgi nepieciešamas, jo bez šīm bēdām jaunais cilvēks nevar piedzimt. Tāpat kā sieva nevar dzemdēt bez mokām, tā arī jauna piedzimšana nevar notikt bez sāpēm. Tas tā ir grēka dēļ. Dievs tūlīt pēc grēkā krišanas sievai teica: „Vairodams Es vairošu tavas sāpes un tavu radību mokas - sāpēs tev būs bērnus dzemdēt.” (1Moz 3:16).
   Šīs dabiskās sāpes sievietei radās grēka dēļ. Garīgās sāpes – arī tās ir neizbēgams sods par grēku, kad cilvēks atrodas jaunas piedzimšanas mokās, tas ir, sirdsapziņas mokās. Bet velns to nespēj. Daži garīgie šarlatāni uzskata, ka sirdsapziņas mokas nāk no velna, taču patiesībā tās rodas no Svētā Gara darbības. Šis ir garīgais sods, ar kuru Debesu Tēvs vēlas saukt Savus bērnus atpakaļ no platā pazušanas ceļa. Šis ir Tēva sods, bez kura neviens nevar kļūt pazemīgs Dieva priekšā.
   Tomēr ne visi pieņem Tēva sodu. Daži izrādās lepni un nepaklausīgi, kaut arī tikuši pērti un sodīti. Garīgās bēdas nespēj tos padarīt pazemīgus zem Dieva varenās rokas tā, lai viņi patiešām pakļautos un kļūtu sirdī satriekti Viņa priekšā. Ja arī tie reizēm raud un vaimanā, tad mirkli vēlāk jau atkal kļūst uzpūtīgi. Daži bērni ir tik ļauni, ka nepieņem sodu, lai arī cik bieži tos sodītu. Ak, cik gan grūti Tēvam ir audzināt šādus bērnus, kuri nepieņem pārmācību.
   Tomēr mēs vēlamies un ceram uz Dievu, ka, kamēr bērni vēl ir tik mazi, ka ietilpst Tēva apkampienos, tie raud katru reizi, kad Viņš tos per ar žagariem, bet pēc tam skrien atkal Viņa apkampienos. Bet, kad bērni pieaug, tie sāk pretoties un, jo vairāk Tēvs tos soda, jo vairāk viņi nocietinās. Beigās tie kļūst tik briesmīgi, ka nolād savu Radītāju un saka: „Nu, nāc tik sist, ja uzdrošinies!”
   Jūs, bēdu māktie mācekļi, jūs raudat un sērojat, bet pasaule priecājas. Kad Pestītājs mirst un pazūd no sirds, jums nākas raudāt un vaimanāt. Jums nav citas cerības un cita mierinājuma, kā vien raudas un asaras, kad mūsu Pestītājs aiziet un šajā pasaulē atstāj jūs kā bāreņus. Pasaule priecājas un ņirgājas par jums tāpēc, ka sekojat Jēzum.
   Bet jūsu bēdas diemžēl ir jums nepieciešamas. Līdz šim esat dzīvojuši bez bēdām, taču jūs nesaņemsit Svēto Garu, ja Pestītājs uz kādu laiku neaizies. Tātad, jūs varat raudāt un vaimanāt, kad Jēzus aizgājis, bet reiz jūs ieraudzīsit krustā sisto un ar ērkšķu vainagu vainagoto Ķēniņu no kapa augšāmcēlušos. Desmit mācekļi jau ir redzējuši Viņu dzīvu esam, vēlāk Viņu skatīs arī neticīgais Toms. Tad tam nāksies ticēt, kaut arī pašreiz viņš netic, pirms nav licis savu pirkstu naglu rētās.
   Lūdziet tagad, jūs, sērojošie mācekļi, lai Debesu Kungs Jēzus dāvātu jums Savu Svēto Garu, kurš vienmēr jūs vestu pa pareizo ceļu un lai jūs ieslēgtu savās sirdīs mirstošā Tēva pēdējos vārdus. Kad pasaule ņirgājas par Viņa asarām un mīda kājām Viņa asinis, tad sērojošie Jēzus mācekļi stāv krusta pakājē. Marija Magdalēna, Jēzus māte un māceklis, kuru Jēzus mīlēja vairāk par visiem, stāv ar satriektām sirdīm, raugoties uz Viņa asiņainajām brūcēm un Viņu žēlojot.
   Tomēr viņu bēdas vērsīsies priekā, kad tie redzēs krustā sisto un ērkšķiem vainagoto Ķēniņu augšāmcēlušos no neticības kapa. Tad viņi priecāsies, un neviens tiem šo prieku nevarēs atņemt. Tad tie beidzot, ceļos mezdamies, varēs Viņu pielūgt debesbraukšanas kalnā, lai sērojošo mācekļu bēdas drīz pārvērstos priekā un lai tie drīz vien paši savām acīm varētu Viņu skatīt vaigu vaigā. Uzklausi Tu, ak, krustā sistais un augšāmcēlies Israēla Ķēniņ, sērojošo mācekļu nopūtas! Mūsu Tēvs debesīs. Āmen.

 
« atgriezties

Dienišķā maize

Tā saka Kungs: Es līksmošu, tiem darīdams labu.

(Jer 32:41)

Jēzus saka: Es esmu durvis – kas caur Mani ieiet, tas taps izglābts un ieies un izies, un ganības atradīs.
(Jņ 10:9)

Māc 7:1–14; Gal 4:12–20; Mt 15:21–28


Kalendārs

Pieteikties jaunumiem

Vārds:
E-pasts:
  Pieteikties
© 2014»