SĀKUMS | KONTAKTI | LAPAS KARTE
15. jūnijā koncerts Spāres baznīcā
"Baznīcu nakts" aktivitātes Spāres draudzē
Ērģeļmūzikas un dzejas pēcpusdiena Piltenē
Lekcija "Kā atšķirt kristīgu lūgšanu no okultas vārdošanas"
Kolkas luterāņu dievnamam jauns grīdas celiņš
Jaunumi
Aicinām pieteikties: JAUNUMIEM, informācijas saņemšanai Jūsu e-pastā, par notikumiem draudzēs...!
Par mumsJAUNUMIDraudzesSvētdarbībasBibliotēkaSvētrunasMediji 
LARSS LEVI LESTADIUSS
|
Piltenes iecirkņa mācītāji

Debesbraukšanas dienā.

   „Bet pēc tam Viņš parādījās tiem vienpadsmit pie galda sēžot un norāja viņu neticību un cietsirdību, ka tie nebija ticējuši tiem, kas pēc Viņa augšāmcelšanās Viņu jau bija redzējuši. Un Viņš tiem sacīja: "Ejiet pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli." Un Tas Kungs, kad Viņš ar tiem bija runājis, ir uzņemts debesīs un sēž pie Dieva labās rokas. Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm.” (Mk 16:14-20).

   Tagad mēs palūkosimies, uz ko cerēja Jēzus mācekļi, kas gāja sludināt evaņģēliju, kad Jēzus pacēlās debesīs un atstāja tos neaizsargātus šai pasaulē?
   Kad mācekļi sāka sekot Jēzum, viņi ticēja, ka Jēzus kļūs par šīs pasaules ķēniņu, bet ar Viņa palīdzību tie paši kļūs par pasaulīgiem kungiem un amata vīriem. Viņi sevi iedomājās kā tādus, kas, pateicoties Jēzum, ieguvuši lielu godu un bagātību. Tomēr šīs cerības izgaisa, kad Jēzus nomira pie krusta. Pēc Viņa augšāmcelšanās tie atkal ticēja, ka Jēzus izveidos no jauna Israēla karaļvalsti, bet arī šī cerība sabruka, kad Jēzus pacēlās debesīs, bet viņus atstāja uz zemes.
   No tās dienas mācekļi sāka saprast, ka Jēzus nekad nekļūs par laicīgu ķēniņu, bet gan par garīgu. No otras puses, viņi gaidīja, lai Jēzus pēc īsa brīža atkal atgrieztos no debesīm. Viņi ticēja, ka pēdējā tiesa atnāks, pirms tie būs miruši. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc viņi atgriezās no Eļļas kalna, priecādamies un līksmodami, un vairs nenoskuma, kaut arī Jēzus bija tos atstājis uz zemes.
   Ir iemesls jautāt, ko labu mācekļi cerēja saņemt par to, ka viņi pēc Jēzus debesbraukšanas gāja sludināt evaņģēliju? Viņi taču nesaņēma nekādu laicīgu labumu par savu darbu, bet tieši otrādi, viņiem nācās panest daudz ciešanu, grūtību un noraidījumu no šīs pasaules bērniem. Tā laika ļaudis mācekļus dēvēja par pavedinātājiem un viltus mācītājiem, kuri pašu labuma dēļ pavedina ļaudis klausīties viltus sludinātājus un musina vienkāršo tautu novērsties no patiesās Mozus ticības. Tāpēc rakstu mācītāji un farizeji bija ļoti dusmīgi uz mācekļiem, un ar bauslības palīdzību vēlējās iznīcināt visus tos, kurus sauca par kristiešiem.
   Kādu labumu viņi cerēja saņemt no tā, ka atstāja visus savus darbus un pārvērtās nabagos, ienīstos, un kļuva par slepkavojamiem kristietības dēļ? Uz ko viņi cerēja, kad tiem nācās tik ļoti ciest par kristīgo ticību?
   Ja tagad parādītos ļaudis, kuri staigātu no pilsētas uz pilsētu, no ciema uz ciemu un ieteiktu ļaudīm pieņemt kristietību, tad viņus uzskatītu par trakiem. Pasaules bērni baidās arī no tiem, kuri, kļūdami traki, sirsnīgā centībā sākuši lasīt grāmatas un mācīties Dieva vārdu. Pasaules bērni tieši tic, ka cilvēkam neklājas daudz lasīt. Viņi paļaujas uz savu prātu un uzskata sevi par gudriem. Visu, kas neievietojas viņu galvā, tie uzskata kā trakumu. Vai tad tā neapstiprinājās Pāvila vārdi, ka „vēsts par krustu ir ģeķība tiem, kas pazūd” (1Kor 1:18-19)?
   Ja arī dumji cilvēki uzskata sevi par tikpat zinošiem kā mācītājs, kā tapt izglābtiem, tad nav nekāds brīnums, ka šīs pasaules gudrie vārdu par krustu uzskata kā muļķību. Tas, kuru samācījis „vecais ādams”, Dieva vārdu skaidro pēc savas saprašanas. Pēc viņa izpratnes, cilvēks tiek izglābts, daudz nenopūloties, bez patiesas grēku nožēlas un dzīves izmainīšanas, ja vien izvairās no visrupjākiem noziegumiem, lai bauslis to nepieķertu. Tāds izskatās to priekšstats, kuru saprašana nāk no cilvēciskā prāta un kuri uzskata sevi esam gudrus, kaut arī viņu dzīve ir viscaur pretrunā ar Kristus mācību.
   Svētais Pāvils saka, ka vārds par krustu ir „jūdiem apgrēcība un pagāniem ģeķība” (1Kor 1:23). Apustuļa vārdi piepildās arī šodien. Pāvila laikos pasaules gudrākie bija grieķi, kas ar cilvēcisko prātu izstrādāja savus jēdzienus un kuru ticības pamatā bija dabiskā tikumība. Bet jūdu prātos atradās mirusī ticība. Šī ticība balstījās uz bauslības pildīšanu. Kad mācekļi sāka sludināt evaņģēliju par krustā sisto Pestītāju, šīs runas par krustu jūdos izsauca nosodījumu. Jūdi ienīda Jēzus mācekļus, kuri gribēja nozagt viņu seno mirušo ticību.
   Arī mūsdienās vārdu par krustu gudrinieki un kristieši- tukšpauri gribētu padarīt par meliem. Formālo kristiešu prātos ir iesakņojusies mirusī ticība, uz kuru tie arī cer. Viņi sevi uzskata par pestītiem, tāpēc ka tic uz Jēzu Kristu. Tomēr tie nevēlas nest Jēzus krustu, taču vēlas nokļūt debesīs bez piepūles. Ja kāds kristietis vēlas izurbināt mirušo ticību no viņu prāta, tad tie ļoti saskaišas. Viņi šķībi raugās uz kristieti, kurš grib nolaupīt viņu veco ticību. Bet citi cer uz savu tikumību un nevēlas dzirdēt vārdu par krustu, tāpēc ka šīs pasaules kārtīgajiem cilvēkiem nevajag ne nožēlot, nedz izsūdzēt grēkus.
   Tā nu šīs pasaules gudrie Jēzus mācekļus izsmej, un jūdi tos ienīst. Bet uz ko cer Jēzus mācekļi? Viņiem nekad nav par daudz sludināt evaņģēliju un runāt par kristietību, kaut arī tos ienīst un par viņiem ņirgājas. Grieķi kristietību uzskata par brīnišķīgu māņticību, bet jūdi – par maldu mācību. Viss šīs pasaules pūlis domā, ka kristieši, kādi tie ir šodien, visiem ir kopīga nasta. Viņi izsauc ļaudīs nemieru, kā arī traucē sirdsapziņas mieru tikumiskiem un godīgiem cilvēkiem. Ja kristieši nedod ļaudīm sirdsapziņas mieru, tad šiem tikumiskajiem pasaules cilvēkiem un pie mirušās ticības piederīgajiem ir jāpierāda, ka viņiem ir īsta, dzīva un pestījoša ticība, kas savu dzīvīgumu apliecina patiesā kristīgā mīlestībā.
   Mūs audzināja pēc Lutera mācības. Pēc šīs mācības cilvēks par kristieti kļūst sekojoši. Pirmkārt, viņam ir patiesi jāatgriežas no grēkiem, tas ir, viņā ir jābūt īstām bēdām un skumjām par grēkiem. No šejienes tad arī sākas dzīvesveida izmaiņa. Otrkārt, viņam ir jābūt dzīvai ticībai uz Kristu. Treškārt, jābūt kristīgai mīlestībai un labiem darbiem, kas nāk no ticības. Tas ir īss žēlastības uzskaitījums, kas nav no gaisa rauts. To nav izdomājis arī cilvēciskais prāts, bet tas ņemts no Svētajiem Rakstiem un balstās uz Bībeli. To apstiprina arī kristiešu personiskā pieredze, ka tādā veidā Svētais Gars viņus ir sodījis, atmaskojis un izaudzinājis par cilvēkiem. Un no šīs vietas tiek sludināts, ka Svētā Gara skolā lopi un neapvaldīti ļaudis var pārtapt par cilvēkiem caur patiesu grēku nožēlu un labošanos, ja vien tie ļauj Svētajam Garam vadīt viņus pie Sevis uz gaismu.
   Daži dzīvnieki tomēr izrādās tik nepieradināti, ka Svētais Gars nevar viņus vadīt, kamēr tie nepagurs un neizbadosies. Daži no viņiem ir tādi cietpauri, ka nekādi neiet tur, kur cilvēks grib, bet stiepjas un raujas uz vilku pusi. Kaut nu lops un mežonīgais cilvēks saprastu, ka vilks pirmo noķers un saplosīs to, kas brīvi skraida pa mežu. Vilks neiedrošināsies uzbrukt tam, kas ir saitē, bet kā gan lai ragulops to zinātu, ja tam nav saprāta?
   Dzīvnieki paļaujas uz savām kājām un ragiem. Bet, kaut arī tie skrien ātri, vilks tos tomēr panāk. Skaidrs arī tas, ka no ragiem nav lielas palīdzības, un nesaprātīgais lops nespēj pasargāt savu dzīvību no vilka. Tiem ir tik bailīga sirds, ka viņi bēg, tiklīdz sajūt vilka smaku. Ja tie atskrietu pie gana, tad tiktu aizsargāti.
   Vairums briežu un stirnu bēg mežā, kad vilks tās vajā. Tomēr mums ir tāda cerība un uzticība Dievam, ka avis, kuras pazīst Ganu, bēgs pie Viņa un būs drošībā. Kad tās atnāk pie Gana asiņojošas un nobijušās, ievainotas un trīcošas, Viņš ieziež to brūces ar vīnu un eļļu un atved uz labākām ganībām. Bet, kad iestājas vakars, Gans iedzen tās aitu kūtī.
   Cerot uz to, Jēzus mācekļi gāja pa pasauli un visai radībai sludināja evaņģēliju par Svētā Gara spēku, kaut arī viņu Ķēniņš tos bija atstājis vienus uz zemes. Jēzus mācekļi un visi īstenie kristieši pastāvīgi gaida tiesu. Pēc eņģeļa apsolījuma viņi gaida, ka krustā sistais un ar ērkšķu vainagu vainagotais Ķēniņš drīz atnāks tiesāt un atriebt par to asinīm, kurus pasaules kalpi un naidīgais pūlis nogalināja par taisnību un Jēzus Kristus apliecināšanu. Viņi cer, ka tiem izdosies satikt Debesu Līgavaini, kurš paņems Savējos no zemes un aizvedīs pie Sevis uz debesīm. Tur tie varēs priecāties kopā ar Viņu mūžīgi. Ak, ja jau tagad atnāktu šis svētīgais laiks, lai tās retās dvēseles, kuras paļaujas uz Tevi, pie Tevis arī nonāktu. Āmen. 


« atgriezties

Dienišķā maize

Tā saka Kungs: Es līksmošu, tiem darīdams labu.

(Jer 32:41)

Jēzus saka: Es esmu durvis – kas caur Mani ieiet, tas taps izglābts un ieies un izies, un ganības atradīs.
(Jņ 10:9)

Māc 7:1–14; Gal 4:12–20; Mt 15:21–28


Kalendārs

Pieteikties jaunumiem

Vārds:
E-pasts:
  Pieteikties
© 2014»