Sestajā svētdienā pēc Lieldienām

   Apustulis Jānis savā vēstulē raksta: „...ne kā Kains, kas bija no ļaunā un nokāva savu brāli, bet kādēļ viņš to nokāva? Tāpēc ka viņa darbi bija ļauni un viņa brāļa darbi taisni. Nebrīnieties, brāļi, ja pasaule jūs ienīst. Mēs zinām, ka esam no nāves pārgājuši dzīvībā, jo mēs mīlam brāļus; kas nemīl, paliek nāvē.” (1Jņ 3:12-14). 

   Tā apustulis Jānis rakstīja pirmajiem kristiešiem, kad pasaule sāka tos vajāt. Viņš kā piemēru ņēma Kainu, kas nogalināja savu brāli. Pēc Jāņa rakstītā, Kains savu brāli nogalināja tāpēc, ka Kaina darbi bija ļauni, bet viņa brāļa darbi taisni. Šis garīgais ienaids vienmēr bijusi Kaina miesas brāļu pazīme, bet Kaina naids arī šodien nav rimis. Kaina miesīgo radinieku sirdīs vienmēr ir garīgs ļaunums.
   Apustulis Pāvils raksta, „ka Ābrahāmam piedzima divi dēli, viens no kalpones, otrs no svabadās... Bet, kā toreiz miesīgi dzimušais vajāja garīgi dzimušo, tā arī tagad” (Gal 4:22, 29). Kains sadusmojās uz savu brāli tikai tāpēc, ka viņš bija kristietis, kā to Jānis parāda tikko nolasītajā tekstā, ka Kaina „darbi bija ļauni un viņa brāļa darbi taisni”.
   Kaina radinieki pēc miesas, tiesa, nevēlas dzirdēt, ka viņu darbi ir ļauni, bet vēlas parādīt, ka kristieši paši ir vainīgi pie tā, ka tos ienīst. Jūdi Pilātam teica, ka, ja jau Jēzus nebūtu ļaundaris, tad tie Viņu nevestu pie Pilāta uz tiesu. Un tomēr tie Viņā neatrada nevienas citas vainas, kā vien to, ka Tas it kā kūdot un musinot tautu, to mācot pa visu Jūdeju un Galileju līdz pat Jeruzālemei, un ka Viņš Sevi nosaucis par Dieva Dēlu.
   Velna kalps ir tāds, ka, ja viņš apsūdz kristieti varas pārstāvju priekšā, tad tas nesaka ne pušplēsta vārda taisnības, bet par kristiešiem melo tik nekaunīgi, lai varasvīri varētu saniknoties uz tādiem tautas „kūdītājiem”. Piemēram, sākumā jūdi meloja, ka Jēzus ir maldinājis tautu, bet kā, to viņi nepateica. Viņu nosauca arī par tautas musinātāju, kas staigā pa provinci, runājot melus par valdītājiem, nomelnojot tos tautas priekšā, sūdzoties par valdības nelabvēlību un pārāk lieliem nodokļiem un visu ko tamlīdzīgu.
   Daudzās vietās arī tagad ir tādi kūdītāji, kuri pierunā neapdomīgo tautu dumpoties pret valdību. Tomēr, ne Pestītājs, nedz, vēl jo vairāk, kāds no kristiešiem nav kūdījis tautu uz dumpi, bet viņi drīzāk aicinājuši tautu paklausīt valdībai.
   Jūdi apsūdzēja Kristu arī par to, ka Viņš it kā esot aizliedzis tautai maksāt ķeizaram nodokļus. Tie droši vien domāja, ka prokurators sadusmosies, kad tie parādīs, ka Jēzus ir darbojies pret ķeizara pavēlēm. Tomēr prokurators nesadusmojās, jo zināja, ka augstie priesteri Jēzu apmelo skaudības dēļ.
   Beigās tie Jēzu apsūdzēja par to, ka Viņš Sevi sauc par Ķēniņu un Kristu. Taču visas viņu runas izrādījās meli. Kaut arī Jēzus atzina Sevi par Dieva Dēlu un Kristu, Viņš nevēlējās kļūt par zemes ķēniņu.
   Velna bērni arī šodien izdomā melus par kristiešiem, lai varasvīri sāktu tos vajāt. Jūdi neatklāja Pilātam patieso iemeslu, kāpēc tie ir tik nikni uz Jēzu. Jūdi nepateica Pilātam arī to, ka Jēzus viņus nosaucis par laulības pārkāpējiem, kā arī čūsku un odžu dzimumu (Mt 12:34, 23:33).
   Tajos laikos jūdi tikai dedzīgi aizstāvēja Dievu un patiesību, taču mūslaiku jūdi ir tik nesaprātīgi, ka viņi atklāti nosoda kristiešus par to, ka viņi godīgus cilvēkus „nozākā” kā laulības pārkāpējus un zagļus. Tomēr arī Pestītāja laikos jūdi uz Viņu dusmojās daļēji arī tāpēc, ka Jēzus tos nosauca par laulības pārkāpēju cilti un odžu dzimumu, kā arī teica, ka viņi ir no paša velna. Tikumiskiem un godīgiem cilvēkiem, kuri no bērnības jau pieraduši ticēt, ka Dievs ir viņu tēvs, no tāda apvainojuma metas pavisam slikti. Apgalvojums, pēc kura iznāk, ka bezrūpīga cilvēka izcelšanās ir no paša velna, sagādā viņu aknām un liesai spēcīgas sāpes.
   Pagājušo laiku jūdi prokuratoram tomēr neizteica, ka Pestītājs viņus tā ir apvainojis, bet izdomāja tik melīgus paziņojumus, kuri attiecās uz valdības statusu un darbību. Kaut arī jūdi pret valdību juta žultainu naidu, viņi to neizrādīja, bet tiem bija dedzīgu valdības aizstāvju uzpūtīgais izskats.
   Viņi arī iestājās par Dievu, kad beigās tie ar sakarīgiem iemesliem pamatoja, ka Jēzus ir zaimotājs, nosaucot sevi par Dieva Dēlu. Velna kalpi nevar izturēt, ka kristieši apliecina sevi kā Dieva bērnus, jo pagāniskā sirdsapziņa ir tāda, ka tiem negribētos, lai citi atrastos labākā stāvoklī, nekā viņi paši.
   Pilātam bija tīrāka sirdsapziņa nekā jūdiem, bet to uzstājība vēl pavairoja viņa bažas. Kaut arī Pilāts bija pagāns un neko nezināja no Bībeles, viņam radās priekšstats par šo situāciju, un viņš nevēlējās Jēzu notiesāt nevainīgu.
   Tagad šīs pasaules bērnu sirdīs ir iededzies tāds pats garīgs ienaids, kāds savulaik bija jūdiem pret Pestītāju. Kaina miesīgie radinieki sadusmojušies uz saviem brāļiem upura dēļ. Un, kā jūdiem bija žultains naids, tāpat arī mūsdienu jūdiem acīmredzami parādās naids žultī, jo tie sāk apvainot kristiešus, ka tie ir musinātāji, ka tie satrauc tautu ar maldu mācību, tiesā citus un dēvē sevi par Dieva bērniem.
   Jūdi un kristītie pagāni nevar izturēt tādu tiesu. Viņiem ir jāapsūdz kristieši un jāmelo par tiem valstsvīriem, ka viņi ir viltus pravieši un mežonīgi gari, kas nedod mieru godīgu cilvēku sirdsapziņai.
   Un tomēr Jānis raksta kristiešiem, kurus pasaule pastāvīgi vajā: „Nebrīnieties, brāļi, ja pasaule jūs ienīst. Mēs zinām, ka esam no nāves pārgājuši dzīvībā.” (1Jņ 3:13-14). Ja kristieši turētos stipri savā dārgajā ticībā un vienmēr būtu pārliecināti par savām, kā Dieva bērnu tiesībām, viņi droši vien varētu būt gatavi nest Jēzus krustu līdz pat savai nāvei un drosmīgi apliecināt visai pasaulei, uz ko balstās viņu ticība.
   Visas laiku pazīmes parāda, ka velns un pasaule diemžēl šodien vairāk nekā jebkad agrāk nesaudzē tos nedaudzos kristiešus, kuri apliecina patiesību un sludina Jēzus vārdu. Tāpēc vislabāk būtu, ja tie nedaudzie, kuri paliek patiesībā, lūgtu lielo krusta Nesēju, kurš ir panesis visas pasaules ļaunumu, lai Viņš Savā žēlastībā stiprinātu patiesības apliecinātājus, kuri godā Viņa vārdu, lai tie varētu nest Viņa krustu un sekot Viņa asiņainajās pēdās līdz Golgātai, ja vien žēlīgais Kungs Jēzus uzskatītu tos par derīgiem uzņemties jebkādas ciešanas Viņa vārda dēļ. Uzklausi mūs, mūsu Tēvs debesīs. Āmen.