„Un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja, un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt. Bet Jeruzālemē dzīvoja jūdi, dievbijīgi vīri no visādām tautām zem debess; kad šī balss atskanēja, ļaužu pulks sanāca kopā un izbijās, jo ikviens tos dzirdēja runājam savā valodā. Tie sabijās un brīnīdamies sacīja: "Vai visi šie, kas runā, nav galilieši? Kā tad mēs ikviens dzirdam savu dzimto valodu - partieši, mēdieši, ēlāmieši un kas dzīvojam Mezopotāmijā, Jūdejā un Kapadoķijā, Pontā un Āzijā, Frīģijā un Pamfīlijā, Ēģiptē un Lībijas novados uz Kirēnas pusi, un še uz dzīvi apmetušies romieši, jūdi un prosēliti, krētieši un arābi, mēs dzirdam tos mūsu pašu valodās Dieva lielos darbus paužam." Izbijušies un neziņā būdami, tie visi cits citam jautāja: "Kas tas ir?” Bet citi zobodamies sacīja: "Tie salda vīna pilni." (Apd 2:2-13).
Mēs, balstoties uz mūsu izlasīto tekstu, runāsim par šiem mirkļiem, kas veltīti Tam Kungam.
Pirmkārt: No kurienes nāk garīgais vējš?
Otrkārt: Kā garīgais vējš darbojas mācekļos?
Treškārt: Kā bezbēdīgo ļaužu pūlis zobojas par Svētā Gara darbību?
Lai Svētā Gara vējš pūš pār visiem, kas apvienojušies lūgšanā. Āmen.
Pirmkārt: No kurienes nāk garīgais vējš?
Tas nāk no debesīm kā liels viesulis. Šis vējš nav redzams, bet sajūtams, jo Pestītājs saka: „Vējš pūš kur gribēdams, un tu dzirdi viņu pūšam, bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet.” (Jņ 3:8). Šis stiprais vējš, kas pūta Vasarsvētku dienā, bija tik spēcīgs, ka arī bezrūpīgo cilvēku pūlis dzirdēja tā troksni. Bet viņi nespēja saprast, no kurienes tas nācis vai uz kurieni aizgājis. Pie tam vēl, kad lielais pūlis izdzirda šo vēja troksni, tas varēja arī pamanīt, cik negaidīti tautas vidū notiek atmoda, bet nevarēja saprast, kas tas ir. Un, kā lielais pūlis sapulcējās Vasarsvētku dienā paskatīties un pamēļot, tā tas tāpat dara arī tad, kad kāds cilvēks atgriežas. Bet bezrūpīgie nesaprot, kas tas ir.
Kā Vasarsvētku dienā milzīgais pūlis brīnījās par vareno vēju, tā tas vēl brīnās, apstulbst un nesaprot, kad pēkšņi notiek atmoda. Bet paiet neilgs laiks un pārsteigums pamazām pazūd, jo velns milzīgo pūli pārliecina, ka tie, kas runā mēlēs, ir sadzērušies saldu vīnu.
Tādā lielā notikumā pārsteidz vispirms jau tas, ka neviens no šīs pasaules gudrajiem nespēja izskaidrot, kas tās bija par gara darbībām vai kāds spēks iemācīja apustuļiem runāt svešās mēlēs. Šodien neviens nevar iemācīties svešu valodu vienā mirklī. Svešvalodas ir jāmācās pakāpeniski un ar lielu centību, pirms tajās var lasīt, tās saprast un runāt.
Otrkārt: Kā garīgais vējš darbojas mācekļos?
Viņi visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs. Milzīgais pūlis nespēja aptvert šo brīnumu.
Tādi brīnumi mūsdienās ir reti, bet nebūt ne neiespējami. Tagad mēlēs runāšanai atbilst to valoda, kuri grēku nožēlā atmodušies, atgriezušies un piedzimuši no augšienes. Pasaule tādas valodas sauc par pravietošanas kaiti. Tas, kuram ir pravietošanas slimība, no visa spēka runā par atmodu, grēku nožēlu, atgriešanos un piedzimšanu no jauna.
Pēc pasaules domām pravietošanas kaite apustuļiem bija garīga slimība. Ja apustuļi parādītos šeit, milzīgais pasaules pūlis paziņotu tāpat kā runāja toreiz: „Tie salda vīna pilni." Pasaule nespēj izprast Svētā Gara darbības cilvēkā. Pasaule Gara darbības uztver pavisam nepareizi.
Pasaule domā, ka apustuļu pravietošanas kaite varēja būt nepieciešama tajos laikos, kad kristietība bija, pēc visu uzskatiem, šausmīgs fanātisms. Izejot no prāta pozīcijām, tagad vairs nav vajadzīgas zīmes un brīnumi mācības apstiprināšanai, kurai tic gandrīz divus tūkstošus gadu. Mums ir Bībele un Luters un citi garīgie raksti, kas mums parāda, kāda ir patiesā kristietība. Mums nav vajadzības ne pēc kādiem „lasītājiem” * un ne pēc kādām saslimšanām ar pravietošanu. Mūsu apgaismības laikmetā no Dieva Vārda ikkatrs var saņemt nepieciešamo skaidrojumu.
Nu, lieliski! Ja tu lasi Bībeli ar garīgu ienaidu savā sirdī, tu to vari saprast tāpat kā Pāvils pirms savas atgriešanās. Šis vīrs Bībeli lasīja zem palielināmā stikla, bet Rakstus viņam skaidroja velns, un Pāvils no Bībeles ieguva tādu atziņu, ka kristieši ir ķeceri, sapņotāji un musinātāji, kurus vajadzētu iznīdēt ar uguni un zobenu. Tā notika ar Bībeles lasītāju, kurš par biktstēvu un padomdevēju pieņēma velnu. Taču pavisam kas cits notika ar Pāvilu, kad viņu apturēja pa ceļam uz Damasku. Tad viņš varēja dzirdēt balsi, kas no debesīm tam teica: „Es esmu Jēzus, ko tu vajā... Tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt.” (Apd 9:5, 26:14). Sākumā Pāvils kļuva akls, bet, kad tā acis atvērās, viņš pavisam citādi sāka izprast Dieva vārdu.
Treškārt: Kā bezbēdīgo ļaužu pūlis zobojas par Svētā Gara darbību?
Aklais bezprātīgais pasaules pūlis, kas nespēj saprast, kādas ir Gara darbības un apustuļu pravietošanas kaite, sākumā izsmēja kristiešus. Bībelē teikts, ka „citi zobodamies sacīja: "Tie salda vīna pilni."
Pasaules acīs var likties, it kā mācekļi tiešām būtu saldu vīnu piedzērušies. Bet pasaule nezina, ka šis saldais vīns ir Svētā Gara vīns, kas ielīksmo kāzu viesus. Protams, pasaule var izsmiet Kristus mācekļus par viņu pravietošanas kaiti. Tā var nosaukt viņus par sapņotājiem, ķeceriem un musinātājiem. Tomēr Kristus mācekļi nepievērš uzmanību šai izsmiešanai, bet Pēteris uzstājas ar bargu atmaskojošu sprediķi un sanākušo pasaules pūli nosauc par slepkavām. „Dzīvības Valdnieku jūs esat nonāvējuši..., aiz nezināšasnas to esat darījuši.” (Apd 3:15, 17). Daudzi ar Pētera atmaskojošā sprediķa vārdiem tika sirdī aizkustināti, bet lielais pūlis apskaitās un saniknojās. Vasarsvētku dienā atgriezās trīs tūkstoši dvēseļu, bet neiedomājieties, ka tā bija vairāk nekā viena simtā daļa no sanākušā milzīgā ļaužu pūļa.
Tā iesākās patiesā kristietība un tā tai nāksies arī beigties, lai tas notiktu taisnībā. Ieejot tādā kristietībā, cilvēkam ir jāpiedzīvo žēlastības kārtība tādā pašā veidā kā mācekļiem. Viņiem nācās raudāt un vaimanāt, kad Pestītājs nomira. Viņiem nācās vispirms iekrist neticībā un bezcerībā. Cilvēkam jānonāk garīgā apjukumā, pirms viņš varēs ilgoties, vēlēties un alkt pēc pestīšanas. Pārvēršanās taisnotā nebūt nav tik viegla, kā daudzi domā. Pestītājs saka: „Bet šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod.” (Mt 7:14). Cilvēkam dzīvībā ir jāieiet caur lielām bēdām.
Pirms Pestītāja nāves mācekļi snauda grēku miegā. Viņi sapņoja tikai par pasaulīgu varu, godu un bagātību. Viņiem nerūpēja dvēseles taisnošana. Pēc Pestītāja nāves tiem kļuva skaidrs, ka visi viņu laicīgie aprēķini nav piepildījušies. Tad viņus pārņēma skumjas, pateicoties kurām tie spēja mazliet attālināties no pasaules. Šīs bēdas sagatavoja viņu sirdis debesu prieka pieņemšanai, kuru tie varēja sajust, kad Pestītājs dzīvs nostājās viņu priekšā.
Ja tagad cilvēku tādā veidā jāsagatavo debesu prieka saņemšanai, tad ir jābūt šausmīgi aklam un bezgalīgi dumjam, iedomājoties, ka cilvēks var kļūt taisnots pateicoties mazākām raudām un vaimanām, tas ir, ar mazākām garīgām skumjām nekā tās bija mācekļiem. Kaut arī mēs ar saviem spriedumiem neko nenopelnīsim, tomēr nevaram apgalvot, ka vienīgi mācekļiem nācās piedzīvot jaunas piedzimšanas sāpes un grūtības, un ka mēs it kā varētu no jauna piedzimt bez tām. Luters ilgi domāja, līdz nonāca pie ticības. Bet, ja Luters nebūtu visu pārdomājis, mēs vēl šodien atrastos katolicismā.
Neviens nevar nonākt pie dzīvas un patiesas ticības bez Dievam tīkamām skumjām. Jauns cilvēks nevar piedzimt bez sāpēm un ciešanām. Tāpēc pirms ticības ir jābūt atmodai un grēku nožēlai. Bet, kuram galvā** ir mirusi ticība, tam nav atgriešanās no grēkiem, viņš neko nepārdomā, viņš nekad nešaubās par savu taisnumu.
Ja kāds Vasarsvētku dienā jūtas sirdī aizkustināts, arī viņš varētu pieņemt Svēto Garu, kas to iemācīs runāt mēlēs un paust par Dieva lielajiem darbiem, par tiem sludinot citiem. Tam ir vajadzīgs Svētā Gara spēks. Kas nevar sludināt, tas var brīnišķīgi klausīties un pasargāt vārdu savā sirdī.
Svētais Gars tagad ir apbēdināts. To gandrīz ir padzinuši no Luteriskās baznīcas. Tagad būtu vajadzīgi jauni Vasarsvētki, jauns spēks no augšienes, ir nepieciešams pamodināt grēcīgo pasauli no snauda. Visa pasaule tieši tagad guļ tumsībā. Tikai Gošenes zemē spīd saule tām nedaudzajām dvēselēm, kuras gatavas iziet no pagānības, lai kalpotu Israēla Dievam. Tur, Gošenes zemē, kur dzīvo Israēla bērni, spīd saule. Āmen.
_________________
* „Lukijaisuus” strāvojuma sekotāji.
** Oriģinālā – parūkā.
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
