„Bija kāds bagāts vīrs; tas ģērbās purpurā un smalkā audeklā un dzīvoja ik dienas kārumā un līksmībā. Bet viņa durvju priekšā gulēja kāds nabags, vārdā Lācars, tas bija apklāts ar vātīm, un priecājās, ja varēja ēst druskas, kas krīt no bagātnieka galda. Un suņi nāca un laizīja viņa vātis. Bet gadījās, ka nabagais nomira, un eņģeļi viņu aiznesa Ābrahāma klēpī. Arī bagātnieks nomira un tika apglabāts. Un no elles, kur viņš cieta mokas, viņš pacēla savas acis un ieraudzīja Ābrahāmu no tālienes un Lācaru viņa klēpī. Tad viņš sauca stiprā balsī: Ābrahāma tēv, apžēlojies par mani un sūti Lācaru, lai tas iemērc pirksta galu ūdenī un dzesē manu mēli, jo es ciešu mokas šai liesmā! Bet Ābrahāms teica: piemini, dēls, ka tu savu labumu esi dabūjis, dzīvs būdams, turpretim Lācars - ļaunu. Tagad viņš tiek iepriecināts, bet tev jācieš mokas. Un turklāt starp mums un jums atrodas liels bezdibenis, ka tie, kas no šejienes vēlētos noiet pie jums, to nespētu, tāpat arī no jums pie mums. Bet tas teica: tad es tevi lūdzu, tēvs, sūti to uz mana tēva namu! Jo man ir pieci brāļi; lai viņš tos brīdina, ka arī tie nenonāk šinī moku vietā. Bet Ābrahāms atbildēja: tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa. Bet tas sacīja: nē, Ābrahāma tēv, bet, ja kāds no mirušiem pie viņiem ietu, tad tie atgrieztos. Bet Ābrahāms viņam sacīja: ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšām.” (Lk 16:19-31).
Balstoties uz svēto evaņģēliju un pēc Dieva žēlastības, palūkosimies, kāpēc eņģeļi aiznesa nabaga Lācaru Ābrahāma klēpī.
Vai Lācars tika taisnots, pateicoties savai nabadzībai? Daudzi nabagie uzskata, ka tiks pestīti. Nabags domā, ka saņems bagātību debesīs, tāpēc ka Dievs viņam nav devis laicīgās mantas. Šīs pasaules nabagi domā, ka Dievs tos ir tādus padarījis tāpēc, ka tie saka, ka Dievs nav darījis bagātus visus. Kristietības gaismā mēs redzam un skaidri saprotam, ka nevis Dievs, bet velns tos padarījis nabagus. Arī Pestītājs saka: „Nabagi vienmēr ir pie jums, bet Es neesmu vienumēr.” (Jņ 12:8).
Kad mēs palūkojamies uz Lācara dzīves nabadzību, tad droši varam teikt, ka Lācars neizglābās, pateicoties parastajai nabadzībai. Bet garīgā nabadzība – tā jau ir cita lieta. Bet, pat ja pateicoties savai laicīgajai nabadzībai, Lācars sāka sajust savu garīgo nabadzību, tad tas reizēm, kaut arī, tiesa, ļoti reti, bet tā notiek. Mūsdienu nabagie ir tik lepni, ka viņos nav pazemības ne Dieva priekšā, nedz arī cilvēku, lai kā arī laicīgās vajadzības tos nespiestu. Viņi skatās tikai uz kristiešu trūkumiem un kristietību mēra ar savu prasību mēru. Viņi neuzskata par kristiešiem tos, kuri neapmierina viņu vajadzības. Tādi nekļūs garā nabagi ne tagad, ne nākotnē. Bet Lācars bija garā nabags, un tādiem nabagajiem tiek sludināts evaņģēlijs.
Vai tagad jūsu vidū ir kāds garā nabagais, kurš vēlētos uzlasīt druskas, kas krīt no bagātnieka galda? Vai jūsu vidū ir kāds garā nabagais, kurš apklāts vātīm un kura brūces nākas aplaizīt suņiem? Es domāju, ka te atrodas suņi, kuri aplaizīs brūces, ja vien atradīsies kāds vātīm klāts garā nabagais vai arī kāds trūcīgais guļ pie bagātnieka vārtiem. Kad garā nabagajiem tiek pasludināts evaņģēlijs, viņi izglābjas. Viņi neizglābjas, pateicoties savam trūkumam vai kroplumam, bet gan pateicoties tam cilvēkam, kurš sludinājis viņiem evaņģēliju, un tieši Kristum, kurš padarījis tos bagātus. Suņi laiza nabago ievainojumus aiz līdzcietības un vēlēšanās palīdzēt. Kad sirdsapziņas brūces sāk smirdēt un asiņot, tad parādās suņi un aplaiza ievainojumus.
Bet, lai Dievs palīdz, mūsdienās nav daudz nabago, kas guļ pie bagātnieka vārtiem un iztiek no druskām, kas krīt no tā galda. Bet tie, kas bija nabagi un kreveļaini gulēja pie bagātnieka vārtiem, ir pārstājuši ubagot un sākuši zagt, tā arī tie nelaimīgie nabagi, kuri cer uz atgriešanos no grēkiem nākotnē. Viņi atkrituši no grēku nožēlas žēlastības un sākuši zagt, dzert un pārkāpt laulību. Tās izrādījās šausmas visiem Dieva bērniem, prieks sātana eņģeļiem, sarūgtinājums vecākiem un miesīga izprieca velniem.
Bet mēs vēlamies un ceram uz Dievu, ka nāves eņģelis drīz atnāks un aiznesīs Ābrahāma klēpī to nabago dvēseles, kuri izlūdzas druskas, kas krīt no bagātnieka galda, un kuri krevelēs guļ pie viņa vārtiem un kuru brūces laiza iežēlojušies suņi. Mēs vēlam, lai viņu dvēseles neizrādītos par smagām to pārnešanai uz Ābrahāma klēpi. Novēlam, lai eņģeļi nestu viņu dvēseles, dziedādami, priecādamies un slavēdami Dievu.
Lācar, paciet vēl mazliet. Drīz nāks eņģeļi tevi paņemt, drīz nāks debesu viesi, drīz tu atsvabināsies no nabadzības, bada un kailuma un varēsi sēdēt pie galda ar Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu Debesu valstībā. Drīz tu atsvabināsies no trūkuma bagātībai, no slimības veselībai, un no kailuma skaistām drēbēm. Drīz varēsi redzēt visu ticīgo Tēvu un divdesmit četrus vecajus, kuriem galvā zelta vainagi un kuri tērpti baltās drēbēs (Atkl 4:4). Ja te tu esi cietis badu, tur tevi pabaros ar mannu. Ja te esi cietis slāpes, tur tu varēsi dzert no dzīvā ūdens avota un baudīt augļus no dzīvā vīna koka, kas aug Dieva paradīzē. Āmen.
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
