„Vājās jūs nekopjat un nespēcināt, slimās nedziedināt, ievainotās nepārsienat, izklīdušās nesadzenat kopā, pazudušās nemeklējat, bet ar tām rīkojaties varmācīgi un nežēlīgi. Tā tās izklīda, tāpēc ka tām nebija gana, un izklīdušas tās kļuva plēsīgiem zvēriem par barību un pazuda. Manas avis maldās pa visiem kalniem un augstiem pakalniem, tās izklīdušas pa visu zemi, un neviens nerūpējas par tām un neuzmeklē tās... Jo tā saka Dievs Tas Kungs: redzi, Es pats tagad rūpēšos par Savām avīm un gādāšu par tām. Kā gans rūpējas par savu ganāmo pulku, tiklīdz kā dažas no viņa avīm atšķīrušās no pārējā bara, tā Es rūpēšos par Savām avīm un centīšos dabūt tās atpakaļ no visām tām vietām, kur tās bija izklīdinātas apmākušās un tumšās dienās.” (Ec 34:4-6, 11-12).
Ecehiēla grāmatas 34. nodaļā Tas Kungs ar pravieša muti žēlojas, ka Viņa avis izklīdušas, jo tām nav gana. Tās kļuvušas par barību plēsīgiem zvēriem un klejo pa visiem kalniem un augstiem pakalniem.
Tas Kungs pārmet Israēla ganiem, ka viņi nerūpējas par avīm. Viņš saka: „Vājās jūs nekopjat un nespēcināt, slimās nedziedināt, ievainotās nepārsienat, izklīdušās nesadzenat kopā, pazudušās nemeklējat, bet ar tām rīkojaties varmācīgi un nežēlīgi.”
Tomēr nobeigumā Tas Kungs žēlsirdīgi apsola: „Es pats tagad rūpēšos par Savām avīm un gādāšu par tām. Kā gans rūpējas par savu ganāmo pulku, tiklīdz kā dažas no viņa avīm atšķīrušās no pārējā bara, tā Es rūpēšos par Savām avīm un centīšos dabūt tās atpakaļ no visām tām vietām, kur tās bija izklīdinātas.”
Tajā laikā, kad bija apmācies un tumšs, mums bija iemesls sūdzēties, ka avis apmaldījušās. Mums arī ir iemesls pateikties Tam Kungam, kas šajā laikā pats meklēja izklīdušās avis, kaut arī dažas no tām aizklīdušas tik tālu, ka vairs nekad nesadzirdēs Gana saucienu. Viņas vairs neatceras To, kas tās baro aukstā laikā.
Turklāt vēl aizklīdušās avis ir bailīgas un nevēlas pienākt pie Gana. Dažas Ganu nepazīst, bet domā, ka Gans tās noķers un nogalinās. Kad avīm palikšana mežā bez Gana ieilgst, tās atradinās un kļūst bailīgas.
Ja tādas Gans sauc, tās stāv atstatu un skatās uz To lielām acīm, it kā baidoties, ka Gans tās iznīcinās. Bet Gans nevēlas iznīcināt Savas avis, kaut arī šīs nabadzītes no tā baidās, bet Viņa mērķis ir savākt tās un ievest kūtī.
Iespējams, ka dažas avis ir aptaukojušās. Tā kā tās domā, ka viņu dzimtās ganības ir labas, tad netic, ka tām vajadzīgs Gans, kas aizvedīs tās uz visbrīnišķīgākajām ganībām. Viņas neilgojas pēc Gana, jo pašas ir atradušas ganības. Ecehiēls saka, ka Gans draudējis šīs treknās avis izdeldēt, ja tās pavisam aptaukosies.
Kuras tad ir tās treknās avis, kuras Tas Kungs nodomājis izdeldēt? Viņš saka, ka treknās avis izmīda ganības un saduļķo avota ūdeni. Treknām avīm ir vienaldzīgs lieso liktenis. Āži arī uzskata sevi par liesām avīm un gaida, lai Gans tos pabarotu. Viņi saka, ka avis ir lepnas un tos bada.
Tomēr Tas Kungs nesaka, ka avis bada āžus, kaut arī Viņš ir paziņojis: „Es turēšu tiesu starp avi un avi un starp auniem un āžiem.” (Ec 34:17). Te mēs dzirdam, ka tie badās. Bet, kas sāk badīties pirmais, auns vai kalnu āzis?
Mēs zinām, ka kalnu āzis ir āžu āzis, kas ceļas pakaļkājās, lai badītos. Tad avs paliek iepakaļ, bet, kad kalnu āzis ceļas pakaļkājās, parādās auns un triec ragus āzim krūtīs, tad no šī sitiena āža krūtis sāp.
Ir daži āžu āži, kuru krūtis nekad nav sāpējušas, tāpēc ka tās bruņotas ar dzelzs krūšu vairogu, ko izkalis melnais kalējs. Ir arī tādi, kuru krūtis reiz ir iesāpējušās, bet dziednieki tās izārstējuši.
Vai kalnu āžus ir iepriecinājis tas, ka Tas Kungs nodomājis turēt tiesu starp auniem un āžiem? Viņš ir nolēmis būt par viņu tiesnesi tad, kad lielais Israēla Gans atdalīs avis no āžiem. Āžus viņš noliks kreisajā pusē un pavēlēs doties uguns jūrā, kas sagatavota sātanam un viņa eņģeļiem.
Tas Kungs ir nodomājis spriest tiesu arī avju starpā, jo arī tās sāk cita citu badīt. Tas ir nelabs ieradums. Tas Kungs treknajām avīm paziņo, ka tās samīda kājām ganības un ar saviem ragiem bada vājās, līdz izdzen tās no ganāmpulka. Tāpēc Tas Kungs pats tām saka: „Es šķirošu treknās un liesās avis un turēšu tiesu viņu starpā.” (Ec 34:20).
Kas tad ir tās treknās avis, kuras spārdās un badās? Trekno avju pazīme ir tāda, ka tās mīda kājām ganības un saduļķo ūdens avotus. Ecehiēla grāmatas 34. nodaļā Tas Kungs viņām saka: „Vai tā jums vēl par maz, ka jūs ganāties pašās labākajās ganībās? Vai gribat arī savas atlikušās ganības kājām samīdīt? Jums ir skaidrs ūdens dzeršanai. Vai jūs gribat arī atlikušo ar savām kājām saduļķot? Un tad Manas avis lai ēd ganībās, ko jūs esat kājām samīdījuši, un lai dzer to ūdeni, ko jūs esat ar savām kājām saduļķojuši?” (Ec 34:18-19).
Tas Kungs šķiet apbēdināts par to, ka treknās avis mīda ganības. Vēl Viņš vaicā, vai tām nepietiek, ka viņām ir labas ganības un tīri avoti dzeršanai. Kad avis aptaukojas, tām vairs neder iepriekšējās ganības, bet tās visu laiku meklē ko labāku un tur izmīda ganības.
Atstāsim tagad treknās avis, kuras spārdās, ieraugot suņus, un bada vājās. Tas Kungs ir nodomājis tās izdeldēt. Tagad palūkosimies uz tām, kuras aizklīst no sava ganāmpulka. Israēla Ganam ir daudz rūpju ar tām, kuras neturas ganāmpulkā. Diemžēl mūsdienās ir daudz to, kuras aizklīst no ganāmpulka.
Kāpēc ar viņām tā notiek? Protams, arī tāpēc, ka tās vienatnē domā citā vietā atrast labāku barību. Vai arī jūs, noklīdušās avis, esat tik liesas un vājas, ka nespējat sekot citām avīm? Es ticu, ka liesās avis blēj un ilgojas pēc saviem biedriem tūlīt, līdzko pamet ganāmpulku. Tām kļūst skumji, kad viņas paliek vienas.
Liesās avis nemaz tik bieži neatpaliek no ganāmpulka, bet vieglāk to izdara tās, kuras ir nomaļus, un tieši augstāk vai zemāk par citām ganāmpulkā. Tā notiek viņu pārgalvīgā rakstura dēļ. Tās nesāk blēt, lai arī cik tālu atrastos no ganāmpulka.
Avis mīl savus biedrus, un tāpēc jābrīnās, ka dažas avis tīši atpaliek no ganāmpulka. Āži ne tik stipri mīl savus līdzbiedrus, tāpēc ka āži nekad tā nesapulcējas vienkopus kā avis. Tāpēc es brīnos, ka avis, kuras tā mīl savus biedrus, atstāj ganāmpulku un maldās pa tumšu mežu. Mēs saprotam vienīgi to, ka tās ir augstāk par citām un ka pirmkārt jau visiem zvēriem par barību kļūst tās nabadzītes, kuras pamet ganāmpulku.
Tā kā mūsdienās tik daudzi ir atkrituši no sava ganāmpulka, tad mēs lūdzam lielo Israēla Ganu, lai Viņš meklētu šīs nabadzītes, ja vien būtu iespējams vēl tās atrast. Mežā jau atradušies daudzi to līķi, kuras ir nokodis vilks. No dažām atlikušas tikai ādas driskas.
Vai velts ir bijis Tavs darbs, ak, Tu, Israēla Gans? Tu daudz pūlējies to nabadzīšu labā, kad uznāca migla un tumsa, bet tās bija izkliedētas pa visiem Israēla pakalniem. Tagad nav jābūt miglai un tumsībai, jo pasaulē ienākusi gaisma, bet tomēr tās nabadzītes maldās.
Liekas, ka Gana darbs ir velts. Bet tomēr Tu nepārstāj meklēt un saukt šīs nabadzītes līdz brīdim, kamēr kaut tikai saules maliņa redzama pie debesīm. Sadzirdi, Israēla Gans, bēdīgo un grēkus nožēlojošo nopūtas. Mūsu Tēvs debesīs.
Bet visādi muitnieki un grēcinieki pulcējās ap Viņu, lai klausītos Viņu. Un farizeji un rakstu mācītāji kurnēja un sacīja: "Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar tiem." Tad Viņš tiem stāstīja šādu līdzību: "Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām ir pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr tas to atradīs? Un, to atradis, tas prieka pilns to ceļ uz saviem pleciem un, mājās nācis, sasauc savus draugus un kaimiņus un tiem saka: priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis. Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga. Vai arī - kura sieva, ja tai ir desmit graši un tā vienu no tiem ir pazaudējusi, neaizdedzina sveci un neizmēž māju, rūpīgi meklēdama, līdz kamēr tā to atrod? Un, atradusi to, tā sasauc savas draudzenes un kaimiņienes un saka: priecājieties ar mani, jo es savu grasi esmu atradusi, kuru biju pazaudējusi. Gluži tāpat, Es jums saku, ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu grēcinieku, kas atgriežas." (Lk 15:1-10).
Pēc Dieva žēlastības, balstoties uz mūsu svēto evaņģēliju, mēs izpētīsim, kur Gans atrod Savas pazudušās avis. Mēs nezinām, kur Viņš tās varētu atrast, jo avis var būt arī tumšā mežā, kādā alā vai zem kādas egles tik tālu no Gana, ka Viņa balss vairs nav dzirdama. Kā Gans var atrast tos, kuri neatsaucas, kaut arī Viņš sauc?
Mēs jau runājām par to, ka dažas avis atpaliek no ganāmpulka un iemaldās meža biezoknī. Viņas nav tik liesas, ka nebūtu spēka sekot, taču tās stāv nomaļus un tiecas uz mežu. Tur tās skraida un meklē sēnes.
Ganam būtu vieglāk tās ganīt un turēt vienkopus, ja tās izrādītos tādas avis, kas klausa Gana balsij un atrodas ganāmpulkā. Taču tās atrodas augstāk par citām un ir nebēdnīgas, tāpēc tās atpaliek no bara un iemaldās biezoknī. Mēs nezinām, kur tagad Gans atradīs tās, kuras savas nebēdnības dēļ pamet ganāmpulku. Es baidos, ka dažas jau ir mežā mirušas, dažas guļ kā līķi, bet no dažām atrodamas tikai ādas driskas.
Bet kas ir tās deviņdesmit deviņas, kuras Gans pamet meža biezoknī, kad iet meklēt pazudušās? Mēs no Viņa paša mutes dzirdam, ka tās ir tās, kurām atgriešanās nav vajadzīga, un tās nosauc pat par taisnām.
Vai tās patiešām ir taisnas jeb tie ir farizeji, kuri sevi uzskata par taisniem un netic, ka viņiem vajadzīga atgriešanās? Es domāju, ka lielais Gans tām neko nevar padarīt, ja tās ir farizeji, jo viņi atrodas savā paštaisnībā. Viņiem paštaisnums ir pestīšanas pamatā. Viņiem Gans nav vajadzīgs un tie Viņu neklausa, jo taisnošanas kārtība atrodas viņu prātos. Viņi neilgojas pēc Pestītāja, un tādā gadījumā tie sāk rīkoties bez Gana.
Gans atstās tās biezoknī, tāpēc ka nevar tās ne barot, nedz ganīt. Kas gan tādām varētu būt kopīgs ar Ganu? Ja Gans sāktu tās ganīt, Viņš nevarētu doties meklēt pazudušo avi.
Un Pestītājam nāktos atstāt farizejus bez pieskatīšanas, jo Viņa runāšana neatstāja uz tiem nekādu iespaidu. Viņi bija tik taisni, ka tiem atgriešanās nebija vajadzīga. Arī mācekļi atstāja šīs deviņdesmit deviņas. Viņi gandrīz nemaz nestrīdējās ar augstajiem priesteriem, farizejiem un rakstu mācītājiem, jo zināja, ka nav vērts to darīt.
Kas nicina baznīcu un dievkalpojumu? Vai ne tieši tās deviņdesmit deviņas taisnās, kurām atgriešanās nav vajadzīga? Vai tad atgriešanās ir vajadzīga tiem, kas reti atnāk uz baznīcu un maz apmeklē dievkalpojumus, noniecina sakramentus un vairs nepiedalās Tā Kunga Vakarēdienā?
Arī šajā draudzē ir vismaz deviņdesmit deviņi tādi, kas sākuši dzīvot mežā un noniecina sakramentus. Tiesa, viņi paiet garām baznīcai un dodas uz degvīna tirgotāja namu. Viņi ir taisni, tie, kuriem nav vajadzības pēc atgriešanās un kuri dzīvo meža biezoknī. Droši vien, ka tās arī ir tās deviņdesmit deviņas taisnās, kurām atgriešanās nav vajadzīga. Ja Gans tās pametīs, Viņš nebūs tām vajadzīgs. Vilks nekādā gadījumā tās neizdzenās, tās nepazudīs no sava ganāmpulka un ganībās neskums, jo tiek piedāvāts degvīns.
Bet, ja šīs deviņdesmit deviņas arī būtu īsteni taisnas, Ganam viņas jāpamet biezoknī un jādodas meklēt pazudušo. Viņam nav izdevīgi vienmēr būt ar tām, kuras jau ir drošībā. Reizēm Ganam nākas tās atstāt Dieva rokās, tāpēc ka Viņš vairāk pārdzīvo par noklīdušo no ganāmpulka, nekā par tām, kuras ir saglabātas. Ganam ir tāda daba, ka Viņš skumst pēc pazudušajām un dodas tām pakaļ.
Bet Gans neaizmirst par tām, kuras ir meža biezoknī. Tāpat kā sieva, kura pazaudējusi grasi, aizdedz sveci un to visur meklē, kamēr neatrod. Tajā brīdī viņa neuztraucas par naudu, kas ir drošībā, bet meklē pazaudēto.
Tātad Gans pamet deviņdesmit deviņas biezoknī un dodas meklēt apmaldījušos. Kad Viņš saka: „Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis?”, tad varētu domāt, ka tie, kurus Viņš atstāj, tās ir avis. Un ja viņas – tās ir avis, tad tām jāsamierinās ar to, ka Gans tās atstāj, ejot meklēt pazudušo.
Bet kur tagad Gans atradīs apmaldījušos avi? Pirmkārt, mēs zinām, ka mežā apmaldījusies vientuļā avs ir kļuvusi tik bailīga, ka Gans nekādi nevar to noķert. Ja Gans parādās avij un to sauc, tā tomēr nenāk ārā. Otrkārt, ja nomaldījusies avs mežā sastaps āžus, pastāv briesmas, ka tā pievienosies tiem un sekos viņiem. Ja pazudusī avs drīz neatgriezīsies atpakaļ, kad Gans to skaļi sauks, tad ir bīstamība, ka tā kļūs par barību visiem iespējamiem zvēriem, jo ir atšķīrusies no ganāmpulka.
Bēdas tev, tu, nomaldījusies avs! Kāpēc gan tev bija jānošķiras no sava ganāmpulka un jāpaliek vienai mežā, kur daudz zvēru, kas noķers tevi un saplosīs? Vai tev nebūtu patīkamāk palikt ganāmpulkā pārējo avju sabiedrībā?
Tagad tu esi sagādājusi Ganam daudz rūpju. Viņš tagad viens un noskumis klīst pa mežu, tāpēc ka nezina, kur tevi atrast. Laiku pa laikam Viņš kā Mozus uzkāpj Sinaja kalnā un sauc tevi, noklīdušo avi, vārdā. Kāpēc tu neatbildi, kad Viņš tevi sauc?
Pa laikam Viņš nokāpj lēnprātības ielejā un klausās, vai tur nav dzirdama avs balss. Bet velti Viņš meklē pazudušo avi lēnprātības ielejā, tāpēc ka Sinaja kalnā nekas nav redzams un dzirdams. Droši vien, ka noklīdusī avs nav arī Sarkanās jūras krastā, nedz pie Jordānas upes, tāpēc to neredz arī Kedara teltīs.
Bēdas, bēdas tev, nomaldījusies avs, cik gan daudz rūpju tu esi sagādājusi Ganam, kurš tevis dēļ veic ne mazums grūtu un mokošu pārgājienu. Kas zina, kur Viņš tevi beidzot atradīs? Varbūt, ka tu esi tik tumšā mežā vai kādā alā, vai zem kādas egles, tā ka Gans tevi vairs neatradīs. Ja tu kaut būtu atbildējusi, kad Gans tevi sauc, tad varbūt Viņš pie tevis pienāktu, noķertu un paceltu uz pleciem un aiznestu uz Savu ganāmpulku. Bet tu droši vien, jau esi kļuvusi tik mežonīga, ka Viņš nevar tevi noķert.
Diemžēl šajā gadā jau nomaldījušās daudzas avis, bet dažas saplosījuši zvēri. Garīgais vilks ir sagrābis un saplosījis viņu sirdsapziņu tā, ka to līķi guļ šur un tur, un viņas vairs nepazīst Ganu.
Ja debesu eņģeļi priecājas par grēcinieku, kurš atgriežas un nožēlo grēkus, tad, protams, arī sātana eņģeļi priecājas par kristieša krišanu. Viņiem jau izdevies nopriecāties par daudziem cerībā, ka visi kļūs tādi.
Bet jūs, sātana eņģeļi, nepriecājieties par agru. Jūsu sāpes nemazināsies, pat ja kritīs kāds no kristiešiem. Jūsu sāpes tikai palielināsies, jo tagad jūs redzat un dzirdat, kā lielais Israēla Gans meklē Savas pazudušās avis.
Dāvids grēku piedošanu saņēma ātrāk nekā Sauls, kas viņu vajāja. Kaut arī nevienam kristietim nevajadzētu mācīties no Dāvida grēku darbiem, visi kritušie, bez šaubām, varētu ņemt piemēru no Dāvida atgriešanās no grēkiem, ja viņi vēlas tikt pestīti.
Ko iegūst Dāvida ienaidnieki, kad tie priecājas par viņa krišanu? Viņi tikai vēl vairāk nocietinās, un beigās teiks kā Israēla ciltis: „Mums nav nekādas daļas gar Dāvidu.” Velns piespieda viņus ticēt, ka Dāvida ķēniņvalsts izrādījusies slikta ķēniņvalsts. Pēc viņu domām, Dāvida dēls bija pārāk stingrs un cietsirdīgs. Vēl tad, kad Dāvids uzvarēja visus savus vajātājus, atnāca kāds Beliāla cilvēks un teica: „Mums nav nekādas daļas gar Dāvidu.” (2Sam 20:1).
Līdz šai dienai daudzi pārdomā, kāds gan kristietis varētu būt Dāvids, kad pārkāpa laulību ar cita sievu, un pie tam vēl pavēlēja tās vīru nogalināt. Vai tiešām kristieši ir tādi? Jā, viņi ir tādi, nebūt ne labāki par Dāvidu. Vai kristieši ir līdzīgi muitniekiem un grēciniekiem, ar kuriem Pestītājs sagājās? Jā – viņi ir Israēla cilts pazudušās avis, kuras meklē lielais Israēla Gans.
Pestītāja vislabākie draugi – tie ir visnederīgākie cilvēki, kādus vien pasaulē var sameklēt, tie ir prostitūtas un zagļi. Viņu kompānijā ir nožēlojamā netikle Marija Magdalēna, kura gāja raudāt kungu istabās, tāpat arī negodīgais muitnieks Levijs, nabaga zvejnieks Pēteris un Cebedeja dēli Jānis un Jēkabs.
Ar ko ievērojami tie kungi, kas seko Jēzum? Tie nebūt nav cienījami cilvēki, bet tādus tos Jēzus pieņem un uzskata par kristiešiem.
Toties pasaules valdītāji ir tik cienījami un godājami, ka viņiem nav nekā, ko nožēlot. Viņiem nepatika, ka Jēzus pieņem grēciniekus un ar tiem kopā ēd. Farizeji un rakstu mācītāji uzskatīja, ka īstens mācītājs neēd kopā ar netiklēm un zagļiem. Farizeji un rakstu mācītāji būtu gribējuši, lai Jēzus satiekas ar labākiem cilvēkiem, kuri nebūtu tik ļauni un nicināmi.
Bet Jēzus valdītājiem nepievērš nekādu uzmanību, tāpēc ka tie Viņu ienīst. Tie grib Viņu novākt un netic, kad Viņš tiem sludina patiesību. Tie Jēzum saka: „Vai mēs pareizi nesakām, ka Tu esi samarietis un ka Tevī ir velns?” (Jņ 8:48). Tādi izrādās arī mūsdienu farizeji. Viņi ienīst un vajā Jēzus mācekļus.
Ja viņi – šie deviņdesmit deviņi ir tie, kuriem atgriešanās nav vajadzīga, tad Ganam nāksies tos atstāt tumsībā un doties meklēt Israēla cilts pazudušās avis, tas ir, netikles un zagļus, kuriem atgriešanās ir vajadzīga. Lai nu tikai šīs pazudušās avis sadzirdētu Gana balsi un ļautu sevi atrast.
Diemžēl, ne visas pazudušās avis atnāk pie Gana, kaut arī Viņš tās meklē. Dažas nekad neatgriezīsies pie lielā Gana. Dažas sākumā iebēg mežā kā savvaļas aitas, tad apstājas uz kādu laiku paklausīties un paskatīties Ganā ar plaši atvērtām acīm, tad atkal bēg, it kā ienaidnieks tās vajātu. Bet Ganam nākas skriet tām pakaļ tā, ka Viņš piekūst tās meklēt. Tad gan pazudušajām, gan noklīdušajām avīm nākas nakšņot mežā, bet tur tās ķers un plēsīs.
Bēdas, bēdas jums, nelaimīgās avis, kuras pazudušas un aizmaldījušās no sava ganāmpulka! Ak, cik lielus rūpestus jūs sagādājāt Ganam un cik daudz smagu un nogurdinošu ceļu Viņam nācies noiet jūsu dēļ. Tomēr ar smagu sirdi un sarūgtinājumu Viņam nākas atgriezties tukšām rokām un žēloties debesu eņģeļiem: „Tā tās izklīda, ...un izklīdušas tās kļuva plēsīgiem zvēriem par barību un pazuda. Manas avis maldās pa visiem kalniem un augstiem pakalniem, tās izklīdušas pa visu zemi.” (Ec 34:5-6).
Bēdas, bēdas jums, ak, jūs, nomaldījušās avis, cik milzīgas rūpes jūs sagādājat Israēla Ganam. Viņš jūs skaļi sauc Israēlas kalnos, Saronas ielejā, Sarkanās jūras krastā un pie Jordānas upes, taču nekur nedzird pazudušo avju balsis. Neredz arī pēdas, kur tās būtu staigājušas. Droši vien, ka tās ir saplosījis vilks.
Dažas Jēzus avis un jēri tomēr vēl turas kopā Ciānas kalnā un uz Golgātas pakalna, kur Gans atdod dzīvību par Savām avīm lielajā karā un cīņā pret milzīgo un briesmīgo vilku. Tur mierā uzturas tās nedaudzās avis, kuras Viņš izpircis ar Savām asinīm. Tur Jēzus jēriņi lēkā kā ziemeļbrieži.
Tur Pēteris, kuru lielais Israēla Gans aicināja ganīt Viņa jērus, baro Jēzus jērus, bet Jānis dzirda tos ar dzīvības ūdeni. Tur Marija Magdalēna tos slauc, bet Pāvils cērp. Un Lielais Israēla Gans mazgā tos Jordānas ūdeņos, lai viņu vilna kļūtu balta kā sniegs, un Jēkabs redz sapnī, kā tie kļūst vaislīgi. Āmen.
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
