„Bet visādi muitnieki un grēcinieki pulcējās ap Viņu, lai klausītos Viņu. Un farizeji un rakstu mācītāji kurnēja un sacīja: "Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar tiem." Tad Viņš tiem stāstīja šādu līdzību: "Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām ir pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr tas to atradīs? Un, to atradis, tas prieka pilns to ceļ uz saviem pleciem un, mājās nācis, sasauc savus draugus un kaimiņus un tiem saka: priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis. Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga. Vai arī - kura sieva, ja tai ir desmit graši un tā vienu no tiem ir pazaudējusi, neaizdedzina sveci un neizmēž māju, rūpīgi meklēdama, līdz kamēr tā to atrod? Un, atradusi to, tā sasauc savas draudzenes un kaimiņienes un saka: priecājieties ar mani, jo es savu grasi esmu atradusi, kuru biju pazaudējusi. Gluži tāpat, Es jums saku, ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu grēcinieku, kas atgriežas.” (Lk 15:1-10).
Šodienas svētā evaņģēlija tekstā, stāstot līdzību par ganu, kurš atstāj deviņdesmit deviņas avis tuksnesī un dodas meklēt vienu, kura pazudusi, Pestītājs parāda, cik stipri Viņš mīl grēciniekus. Tā kā Bībeles skaidrotāji nav nonākuši pie vienota viedokļa, kas tad ir tās, kuras atstātas tuksnesī, tad arī mēs par to nevaram izdarīt secinājumus. Varbūt, ka mums noderīgāk būtu papētīt, kā Viņš meklē pazudušās avis. Ja mēs varētu sekot pa Viņa pēdām, tad droši vien, tas būtu grūti. Arī parastam ganam nav viegli iet pa tuksnesi, meklējot pazudušu avi.
Pirmkārt: Kādas avis sauc par pazudušām avīm?
Otrkārt: Kur pazudušās avis atrod?
Pirmkārt: Kādas avis sauc par pazudušām avīm?
Par pazudušām avīm sauc visus grēciniekus, kas vēl nav kļuvuši par kristiešiem, bet jo īpaši tos, kuri atkrituši no žēlastības un no mazā kristiešu ganāmpulka nonākuši pasaulē, kur tiem nav miera. Muitnieki un grēcinieki, kurus meklē lielais Gans, ir absolūti bezrūpīgi un smagi grēcinieki. Viņi pamostas ātrāk nekā godprātīgie farizeji, kuri nav dzīvojuši tik bezdievīgi kā muitnieki. Visur var ievērot, ka smagi grēcinieki pamostas, kad tiem tiek pasludināts Dieva vārds, tāpēc ka tie nekādi nevar domāt, ka izglābsies, ja nomirs tādā stāvoklī. Tie nevar, pamatojoties uz savu tikumību, domāt vai ticēt, ka ar tādu dzīvošanu varētu nokļūt Debesu valstībā. Sirdsapziņa tiesā pavisam pareizi: tie, kas dzer, lamājas un kaujas, piekopj netiklību un zog, paliekot tādi, nevar patikt Dievam. Bet, kaut arī viņi klausās Vārdu, tie bez bailēm dzīvo grēkā, jo nespēj atteikties no pasaules. Reputācija ir tik svarīga, ka viņi nespēj izsūdzēt savus kaunpilnos darbus vai salīgt mieru ar saviem strīda pretiniekiem, kā tas notika ar muitnieku Caķeju, kurš no Jēzus vārdiem pamodās un apsolīja četrkārtīgi atmaksāt tiem, no kuriem bija izspiedis lielāku nodokļu maksu, nekā likums nosaka. Viņam nebija žēl ne savas reputācijas, ne savas mantas, bet viņš vēlējās šķīstīt savu sirdsapziņu un samaksāt par visu netaisnību.
Visi grēcinieki, ņemiet tagad sev par piemēru Caķeju un neesiet tik nežēlīgi pret savu dvēseli, lai ļautu tai aiziet bojā reputācijas vai naudas dēļ. Pestītājs Caķeju, kas bija devis tādu solījumu un to izpildīja, nosauca par atpestītu. Mēs nesakām, ka Caķejs tika pestīts tāpēc, ka atmaksāja visu izkrāpto, ko varēja samaksāt ar naudu, bet viņš izglābās caur Pestītāja žēlastību. Pestītājs redzēja, ka Caķejs savā sirdī nožēlo grēkus un ka viņam ir patiesa vēlēšanās tikt pestītam.
Tomēr daudzi neseko Caķeja piemēram. Tiesa, daži jūt, ka vajadzīga atgriešanās, bet atliek to uz nākotni, līdz brīdim, kad ir jau par vēlu nožēlot grēkus. Neatlieciet savu atgriešanos līdz nāves brīdim. Jūs taču redzat, kas notiek ar tiem, kuri tā rīkojas.
Caķejs izrādījās pazudusī avs, tāpat kā grēcīgā sieviete, kura raudāja pie Jēzus kājām spitālīgā Sīmaņa mājās. Jēzus, labais Gans, sameklēja tos grēka tuksnesī. Bet Viņš neatrada nevienu farizeju. Nikodēms nebija pazudusī avs, bet viņš, iespējams, bija viens no tiem, kam atgriešanās nav vajadzīga, kaut arī bija slepenais māceklis.
No šiem piemēriem mēs redzam, ka muitnieki un grēcinieki atmostas, kad Jēzus vārdi pieskaras to sirdīm. Tādi acīmredzami grēcinieki nevar paļauties uz savu tikumību un cerēt, ka nokļūs Debesu valstībā bez atgriešanās. Bet godprātīgie farizeji nevar panākt patiesu labošanos un atgriešanos, tāpēc ka dzīvojuši nevainojami; viņiem nav grēku, kurus vajadzētu nožēlot. Viņi var Pestītājam teikt: „Vai tad mēs esam akli, mēs taču zinām labāk par muitniekiem, kur iet ceļš uz debesīm?” Taču šie farizeji bija tik akli, ka neapzinājās savus grēkus un briesmīgo paštaisnumu, kas novērsa tos no Debesu valstības.
Bet ko teiksim par tiem, kas bijuši kristietībā, bet atkrituši? Tie ir viņi – pazudušās Israēla tautas avis. Gans lielās bēdās meklē tos, kas ir no šīs avju kūts, bet aizmaldījušās un nonākušas uz platā pazušanas ceļa. Šīs nabadzītes atrodas ļoti bēdīgā situācijā.
Mēs nevaram pateikt, vai lielais Israēla Gans ir atradis pazudušas avis, kas līdzinās šīm, tāpēc ka Pestītāja laikos varbūt, ka nebija atkritēju no kristietības. Bet Pestītājs saka, ka tāda cilvēka stāvoklis beigās ir sliktāks nekā sākumā. Tas patiešām ir sliktāks. Kad nešķīstais gars Pestītāja vārda spēkā ir spiests iziet no cilvēka, tas pārstaigā izkaltušas vietas, meklē dusu, bet neatrod. Tad tas nolemj atgriezties savā namā, no kurienes izgājis. Tad viņš atnāk un atrod to tukšu, izmēztu un uzpostu. Tad tas noiet un ņem līdzi septiņus citus garus, kas ļaunāki par viņu, un tie iekārtojas uz dzīvi viņā, šajā cilvēkā.
Ak, cik tas ir briesmīgi, kad nešķīstajam garam reiz nācies izvākties ārā. Viņš atriebjas par pagātni un atgūst zaudēto. Viņš plosa savos nagos nonākušo nelaimīgo cilvēku. Šausminieties, atkritušie, ļaujiet vēl reizi savām ausīm sadzirdēt Gana balsi, tāpēc ka jūs – tās esat Israēla tautas pazudušās avis, kuras lielais Israēla Gans meklē ar sāpošu sirdi. Viņš iet grūtu ceļu un, saucot skaļā balsī, meklē visās vietās: Sinaja kalnā, Sarkanās jūras malā un Jordānas upes krastos. Nav dzirdams daudz atbilžu, jo dažas ir tik novārgušas, ka nav spēka atsaukties. Šīs nabadzītes apzinās, ka ienaidnieks ir tās sagrābis, saplosījis un savainojis tā, ka nav vairs balss, lai atsauktos. Viņām nav spēka atnākt pie Jēzus, nav spēka četrrāpus pielīst pie Viņa krusta pakājes, nav spēka paskatīties uz krustu.
Kāpēc jūs, pazudušās avis, tik ļoti baidāties no sava Gana? Kāpēc, nelaimīgās, jūs aizbēgat pie ienaidnieka? Griezieties atpakaļ no pazušanas ceļa un raugieties, kā Viņš asiņains nāk pēc jums. Viņš mirst no bēdām jūsu dēļ. Viņš neļautu nevienam kļūt nelaimīgam. Bet ienaidnieks liek šķēršļus, lai jūs nenokļūtu pie Viņa, un jūs pašas tam piekrītat.
Neļaujiet velnam valdīt pār jūsu mirstīgajiem locekļiem. Izraujiet sevi no pasaules pūļa un nāciet tuvāk pie krusta, lai redzētu, kā Jēzus cieš jūsu dēļ. Raugieties, kā Debesu Patriarha sirds noasiņo Savu bezdievīgo bērnu dēļ. Vai tad nepietiekami esat Viņu dzinuši un sāpīgi uzplēsuši Viņa brūces? Atgriezieties, atgriezieties atpakaļ, kamēr nav par vēlu!
Tiem neticības gūstekņiem, kuriem nav miera ne pasaulē, ne pie Dieva, mums ir jāsludina, lai viņi noticētu, ka Dievs tos pieņems, ja vien viņi atnāktu, sāktu meklēt, lūgt un klauvēt pie debesu vārtiem. Kad Durvju sargs to dzirdētu, Viņš noteikti durvis atvērtu. Taču šie vārdi neattiecas ne uz žēlastības zagļiem, ne uz tiem, kas paaugstinājušies paštaisnumā, bet gan uz tiem, kuriem nav miera ne pasaulē, ne Dievā.
Otrkārt: Kur pazudušās avis atrod?
Pasaulē Viņš atrod pavisam aklus bezrūpīgus cilvēkus. Viņš atrod kādu muitnieku muitas kantorī, kā, piemēram, Mateju un Caķeju, kādu netikli, kā to sievieti, kura raudāja pie Viņa kājām, kādu paralizēto, kuru nesa pie Jēzus, vai kādu kānaānieti, kura sauca Jēzum pakaļ.
Tomēr lielā ļaužu pulka vidū nav daudz to, kuriem patiešām vajadzīga Viņa palīdzība. Kaut arī daudzi atnāk pie Viņa aiz ziņkārības, tomēr nedaudzi bēdās sauc: „Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Diez vai pa īstam Viņš ir vajadzīgs vairāk kā vienam no tūkstoša. Un tomēr viņi lūdz, kad nāve nospiež sirdi, bet daži šī laika bezbēdīgie ir apstiprinājuši, ka, ja atliksi atgriešanos līdz šim brīdim, tad būs par vēlu. Ak, ja vien žēlīgais Pestītājs apžēlotu arī tos, kuri sauc uz nāves cisām. Tomēr daudzi, kas cīnās ar nāvi, saka, ka Dievs nedzird viņu lūgšanas.
Kāds var būt iemesls tam, ka Dievs nedzird to bezrūpīgo cilvēku lūgšanas, kuri atliek savu atgriešanos līdz brīdim, kad nāve sāks rādīt savus zobus? Es domāju, ka viņiem vairs nav spēka lūgt un klauvēt tik spēcīgi, lai Durvju Sargs dzirdētu. Ienaidnieks ir ieguvis tik lielu varu pār to, kas visu savu dzīvi kalpojis nešķīstajam garam, ka šis nelaimīgais vairs nespēj tik skaļā balsī saukt, lai tas būtu dzirdams debesīs. Par to ir briesmīgi pat iedomāties.
Bet vēl briesmīgāk ir redzēt, ka šajā draudzē ir daudz to, kuri dzirdējuši un redzējuši bezbēdīgos uz nāves cisām, bet tomēr nav guvuši sev mācību no mirēju brīdinājuma par to, ka, ja iepriekš neesi ne par ko bēdājis, tad nav iespējams iegūt pestīšanu. Ja neticat kristiešiem, noticiet tiem, kuri, guļot uz nāves cisām, sludina atgriešanos un grēkiem, un palūkojieties uz viņu galu. Vislielākajiem izsmējējiem, viskvēlākajiem pretiniekiem un visievērojamākajiem kristietības ienaidniekiem ir nācies lūgt kristiešiem piedošanu, un neviens mūsu laikā šai draudzē mirušais nav atradis citu ceļu uz debesīm, kā vien to, kuru atraduši kristieši. Bet tiem mirstošajiem, kuri notiesājuši sevi uz elli, ir nācies atzīt, ka šī kristietība ir patiesa. Mirstošo liecības – tās ir vislabākās liecības. Kas tām netic, tas ir tik ļoti nocietinājies, ka nav iespējams noticēt viņa atmodai pat uz nāves cisām.
Tie nedaudzie, kas līdz nāvei cīnījušies dārgajā ticībā, ir atrastās avis. Tās guļ kūtī un atgremo barību, kuru tiem devis lielais Israēla Gans. Viņas drīz varēs pārvākties no šejienes aukstā klimata uz brīnišķīgo mūžības krastu, kur vilki un citi zvēri vairs neķer un neplēš Kristus jērus. Tur Gans ved tās uz labākām ganībām, un dzīvais ūdens tek no klints, kas ir Kristus. Tur Jēzus jēri lēkā kā brieži, priecājas Ciānas kalnā un dzied jaunu dziesmu. Āmen, allelujā.
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
