„Sargieties no viltus praviešiem, kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki. No viņu augļiem jums tos būs pazīt. Vai gan var lasīt vīnogas no ērkšķiem vai vīģes no dadžiem? Tā katrs labs koks nes labus augļus, bet nelabs koks nevar nest labus augļus. Labs koks nevar nest nelabus augļus, un nelāga koks nevar nest labus augļus. Katrs koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī. Tāpēc no viņu augļiem jums tos būs pazīt. Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! - ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu. Ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs nenāksit Debesu valstībā.” (Mt 7:15-21).
Pestītājs šodienas evaņģēlija tekstā runā par labiem un sapuvušiem kokiem. Tagad pēc Dieva žēlastības aplūkosim, kuri koki ir labi, bet kuri sapuvuši. Ja tos pētot, pievērsīsim uzmanību kādam zaļojošam kokam, kādam augstam vai zemam kokam, tad aplūkosim arī tos. Bet vīnadārza Saimnieks, kurš vislabāk pazīst kokus pēc to augļiem, lai dāvā mums pareizu saprašanu, ka mēs nekļūdīgi varētu atšķirt labos kokus un sapuvušos, jo koku pazīst pēc tā augļiem, bet augļus – kuram labāka garša.
Pirmkārt: Kuri ir sapuvušie koki?
Otrkārt: Kāds ir labs koks, kas nes labus augļus?
Pirmkārt: Kuri ir sapuvušie koki?
Ikviens cilvēks, ja vien viņš nav pavisam akls, viegli atšķirs sausu koku no zaļojoša. Zaļš koks nedeg tik labi kā sauss, bet sausais koks sāk degt tūlīt, tiklīdz kāds to iemet ugunī. Kā jūs zināt, te baznīcas apkārtnē nešķīstajam garam (velnam) malkas netrūkst. Katru reizi, kad viņš iet garām, tad vienmēr atrod malku kurināšanai. Ja kāds viņam teiktu, lai pagaidām tos nesadedzina, netiklības vadonis atbildētu: „No tā tak ir siltāk!” Bet zaļš koks nedeg tikpat labi. Diez vai netiklības vadonis izlems tos nocirst, ja tie gadīsies ceļā, kad tas vilks sausos zarus. Pestītājs teica: „Katrs koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī.” Tā tas notiek arī tad, ja tas ir zaļojošs koks, kam ir tikai lapas, bet ne augļi, vai iepuvis koks, kas nes nelabus augļus, tas ir tik rūgtus un skābus, ka vīnadārza saimnieks nevar tos ieēst, lai arī cik izsalcis vai izslāpis viņš nebūtu. Bet, lūk, netiklības vadonim ļoti patīk rūgtas un skābas ogas. Tās viņš ēd tik badīgi, ka zobi vien klab. Velnam zobi nenomizojas, kaut arī ir ēdis, un joprojām ēd rūgtās ogas. Israēlā bija tāda paruna, kura Tam Kungam nekad nav patikusi: „Tēvi ēduši skābas vīnogas, un bērniem no tā zobi apmizējuši.” (Jer 31:29).
Tātad, tagad visus tos kokus, kuri nenes labus augļus, nocērt un iemet ugunī. Ja zaļojošie koki nekļūst auglīgi, bet dod tikai lapas un ziedus, tad tie noplicina zemi. Tie aizņem daudz vietas vīnadārzā vai augļu dārzā, bet Saimniekam no tādiem kokiem nav nekāda labuma.
Tagad jūs apdomājiet, neauglīgie koki, no kā Saimnieks sagatavos garšīgu ēdienu debesu viesiem, ja Viņš vīnadārzā neatrod vīnogas vai vīģu kokā vīģes? Vai tad Viņš var celt galdā rūgtas ogas, kad ieradīsies viesi? Tad Viņam jāsāk bēdāties: „Ko gan vēl vajadzētu darīt Manam vīnogulājam, ko gan Es vēl tur neesmu izdarījis? Kāpēc tad, kad Es gaidīju, ka tas dos vīnogas, tas nesa vien neēdamas ogas?”
Es domāju, ka sapuvušais koks – tas ir tas, kas no iekšpuses ir tā satrūdējis, ka vairs nenesīs augļus, vai arī, ja nesīs augļus, tad tie būs nelabi. Patiesībā tie ir viltus pravieši, kas atnāk avju drēbēs, bet no iekšienes ir plēsīgi vilki. Kas tad tie ir par viltus praviešiem? Visi bezrūpīgie cilvēki un žēlastības zagļi uzskata, ka kristieši ir viltus pravieši un musinātāji, kas nedod mieru cienījamu cilvēku sirdsapziņai.
Bet es domāju, ka bezrūpīgie paši izrādās viltus pravieši un musinātāji, tā ka to starpā, kuri sāka pravietot, kad jūdi sadumpojās pret valdītājiem, nebija neviena kristieša. Tad daudzi apstulbinātajai tautai sludināja: „Tūlīt atnāks Mesija, tūlīt parādīsies Kristus, lai palīdzētu mums atsvabināties no pagānu varas!” Un nesaprātīgā tauta ticēja tam, ko sludināja šie viltus pravieši un musinātāji. Tajā pulkā nebija neviena kristieša.
Viltus praviešu atšķirīgā iezīme ir tā, ka viņi, protams, pravieto par Mesijas valstību, bet ar nepareiziem mērķiem. Viņi sludina, ka Dieva tautai nav jābūt paklausīgai pagānu varas orgāniem, un nevajag maksāt tiem nodokļus. Viltus pravieši tad kūdīja jūdus uz dumpi pret pastāvošo varu. Tautu piemeklēja nelaime un bojāeja, kad tā noticēja tiem, kuri līdzīgā veidā musināja to pret varas orgāniem. Bet kristieši tā nekad nesludināja.
Ko sludina mūslaiku viltus pravieši? Viņi sludina, ka iepriekšējā bezdievīgā dzīve ir īstā dzīve. Un pēc tam viņi sludina, ka degvīns ir atļauts un viena glāzīte neko nekaitēs, un ka zagt no sabiedrības ir pieņemami, un ka neķītri vārdi ir pieļaujami. Vai viltus pravieši ir tie, kas sludina, ka jānotiek grēku nožēlošanai un labošanās, un ka jāatmet dzeršana, lamāšanās, kaušanās un laulības pārkāpšana, tāpat arī pasaulīgā līksmošanās? Tie, kas tā sludina, pēc pasaules domām ir viltus pravieši. Un atkal, tie, kas tā dzīvo un sludina, ka degvīna mērena dzeršana, lamāšanās, kontrabanda, švītība, laulības pārkāpšana, dejas un kāršu spēle ir pieļaujama, viņi – tie ir īstenie pravieši. Tikai ticiet tam, ko šie pravieši sludina, un jūs tapsit svēti!
Te mūsdienās ir parādījušies arī tādi pravieši, kuri domā, ka Lutera darbos ir atraduši liecību, ka šī kristietība ir nepareiza. Tādi nāk avju drēbēs, kad izmanto Lutera vārdu savam labumam. Viņi vēlas aizsargāt Lutera seno ticību, kuru šie atmodušies grib iznīcināt.
Bet arī tie, kuri strīdējās ar Stefanu, balstījās uz Dieva vārdu. Viņi vēlējās nosargāt seno Mozus ticību, kuru kristiešu sekta it kā gribot sagraut. Pat tie, kas strīdējās ar Stefanu, liecināja: „Mēs esam dzirdējuši viņu sakām: šis nacarietis Jēzus nopostīs šo vietu un pārgrozīs paražas, ko mums Mozus devis.” (Apd 6:14). Kaut arī nacarietis Jēzus nenāca mainīt Mozus dotās pavēles, nešķīstais gars (velns) pārliecināja viņus, ka Stefans tā teicis. Tas pats vadītājs tomēr pārliecinājis dažus, kuri it kā skaitās Lutera ticībā, ka šie atmodušies vēlas sagraut luterticību. Pavisam noteikti šo izpratni ir iedvesis nešķīstais gars (velns).
Bet, tā kā nešķīstais gars (velns) Bībeli lasa nepareizi, tad viņš spēj nepareizi izlasīt arī Luteru. Kad Luters uzstājas pret katoļiem, tad bezbēdīgie ļaudis pielieto to pie atmodinātajiem un saka: „Tā sludina Luters!” Un atkal, ja Lutera sprediķī atradīsies vieta, kas pilnībā apgāž bezbēdīgo ļaužu ticību un attēlo viņu dzīvi tādu, kāda tā ir, tad tie paziņo: „Tas neder, mēs negribam būt Lutera ticībā.” Avju drēbēs, tas ir nobrieduša kristieša tēlā, bez šaubām, atnāk tie, kuri tā, ar Lutera palīdzību, cenšas saglabāt savu veco mirušo ticību. Viņi ar Lutera vārdiem cenšas piesegt tās vecā ādama vietas, kuras izrādītos vissāpīgākās, ja vien Luters neizrādītos ēna. Viņi, protams, ir tie viltus pravieši, par kuriem Pestītājs saka, ka tie „pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki.”
Bet kāpēc viņi parādās avju drēbēs, tas ir tāda cilvēka veidolā, kurš jau sen ir kristietis, lai nosargātu Lutera īsteno ticību, kuru, kā tie domā, „šie atmodinātie” sagraus? Tāpēc ka viņu sirdīs ir sāpīga vieta, kuru tie grib izārstēt ar Lutera ticību. Tas ir kāds vecs ādams, nabadziņš, kurš var elpot, pateicoties Luteram, un dzīvot no Lutera ticības. Tas ir slepens garīgs ienaids pret kristiešiem. Tas pieļauj tik cienījamiem luterticīgajiem kristietību apiet ar līkumu un izvairīties no viņu dievkalpojumiem, lai tur reizēm netiktu durstīts vecais ādams ļoti sāpīgā vietā. Bet kāds labumu tad būs šai atstumšanai? Ja viņi ir kristieši, tad tiem noteikti būs tik daudz drosmes, lai iznāktu gaismā un parādītu savas sirds stāvokli. Bet kā viņi uzdrīkstēsies atsegt to, ka viņu sirds ir sapuvusi? Elles suns grauž viņu sirdsapziņu, bet sirds pamatus ēd pūķa dzimums. Tāpēc tādi luterticīgie kristīgajiem dievkalpojumiem met līkumu un dzīvo tumsībā, tāpat kā citi žēlastības zagļi. Viņi negrib iet uz gaismu, jo to darbi ir ļauni.
Otrkārt: Kāds ir labs koks, kas nes labus augļus?
Labos kokus nevar sastapt daudzās vietās. Tomēr mums ir cerība, ka ir tādi koki, kas nes labus augļus.
Bet kā tiek noteikts, vai koks ir labs? Pestītājs saka, ka koku pazīst pēc tā augļiem, bet augļus vislabāk var pazīt pēc to garšas. Ja koka auglim ir laba garša, tad koks ir labs, bet, ja auglis ir rūgts, tad koks ir sapuvis. Bez šaubām, ka Pestītājs šajā evaņģēlija vietā runā par dzīvas ticības augļiem, kas ir ne tikai garīgi pacēlumi un lielas žēlastības izjūtas, bet arī modrība, patiesības apliecināšana un kristīga dzīve.
Ja kristietis, kurš reiz pārliecinājies par Dieva žēlastību un grēku piedošanu, reizēm ir nopietns un skumdināts, bet dažreiz vieglprātīgs, tad mēs varam sākt šaubīties par viņa kristietību, tāpēc ka viņš nav pietiekami modrs par savu sirdi un domām. Ja viņam reizēm ir kvēla mīlestība uz Dievu, bet dažreiz atkal mīlestība uz pasauli, tad mēs varam šaubīties par viņa kristietību. Ja viņš brīžiem ir karsts mīlestībā un apkampj kristiešus, bet reizēm atkal tā pieķēries pasaulei, ka no viņa nenāk palīdzība trūkumcietējam, tad mēs varam teikt, ka tādam cilvēkam nav patiesu ticības augļu. Kā gan tas tev palīdzēs, ja šodien tu esi kristietis, bet rīt jau pagāns, ja tava mīlestība šodien ir karsta, bet rīt jau tu pieķeries pasaulei?
Es domāju, ka patiesam ticības auglim nevajadzētu būt šodien baltam, bet rīt melnam; tam vajadzētu būt tādam, kā Pestītājs par to ir teicis: „Zeme pati no sevis nes augļus, papriekš stiebru, tad vārpu, tad briedušus graudus vārpā.” (Mk 4:28). Šie briedušie graudi vārpā nemainās tā, ka šodien ir balti, un rītu jau melni, bet tie paliek nemainīgi. Kad šis auglis ir nobriedis un pilnā mērā izaudzis, tad tas vairs nekļūs ne lielāks, ne mazāks. Es domāju, ka Pestītājs te apraksta ticības augli, kas izpaužas tādā mīlestībā, kas upurē sevi kā par kristiešiem, tā arī par bezrūpīgajiem. Jo arī Kristus jau ziedoja Sevi ne tikai par ticīgajiem, bet arī par grēciniekiem. Tas, ka kristieši cits citu apskauj, protams, pati par sevi ir karstas mīlestības zīme, taču tur kopā ar to ir klātesoša arī sevis mīlēšana, kura no tā vēlas labpatiku sev. Taču, ja viņiem reiz nāktos šķirties un doties pie pagāniem, lai ziedotu garīgos un fiziskos spēkus viņu labā, tad tam patmīlība pretosies.
Dieva Dēls atstāja to svētību, kas Viņam bija pie Tēva mūžībā, un atnāca uz šo nepateicīgo pasauli, kur grēcinieki Viņu mocīja un apspieda. Tajā bija tāda mīlestība, kas ziedoja sevi grēcinieku dēļ. Līdz tādai sevi ziedojošai mīlestībai acīmredzot mums vēl ir tālu. Ja kristiešiem vajadzētu atstāt svētīgo kopību ar citiem kristiešiem un doties tālu uz pagānu zemi, kur ar viņiem nerunātu neviens kristietis, un tie nevarētu neko dzirdēt par citiem kristiešiem, tad viņiem kļūtu skumji. Tā būtu noticis jo īpaši tādās vietās, kur neviens viņus neuzskatītu par kristiešiem, bet gan par viltus praviešiem un musinātājiem. Tur patiešām tiktu pārbaudīta tā mīlestība, kas prasa no cilvēka ziedot sevi un atdot savu dzīvību par grēciniekiem, un ciest grūtības to dēļ, kuri viņu ienīst. Tādu mīlestību jums ir parādījis Dieva Dēls. Viņš atstāja Dieva un svēto eņģeļu sabiedrību. Viņš atnāca pie laupītājiem un slepkavām. Viņš upurēja Sevi to dēļ, kuri Viņu neieredzēja un vajāja. Tādu mīlestību, kura sevi ziedo pagānu dēļ, Viņš prasa no kristiešiem. Bet daudzās vietās vēl nav tādas uzupurējošas mīlestības.
Tagad koki dārzā ir aplūkoti. Tur aug zaļš koks un sauss koks, tur ir augļus nesošs koks un augļus nenesošs koks, tur ir labs koks un satrūdējis koks, tur ir svētīts koks un nolādēts koks, tur ir augsts koks un zems koks, tur ir vīģes koks un vīnogulājs. Un šajā apskatē atskan saucēja balss: „Bet cirvis kokiem jau pie saknes pielikts; un ikviens koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī.” (Mt 3:10).
Vai tagad Tā Kunga vīnadārzā ir tādi augļi, kurus varēs ēst, kad ieradīsies viesi no debesīm? Mēs uzskatām, ka tur jābūt atrodamām dažām sarkanām vīnogām, kuras būtu Tam Kungam tīkamas. Tomēr iespējams, ka Tas Kungs neatradīs daudz tādu augļus nesošu koku, uz kuriem ir saldas un gatavas ogas. Tāpēc Tam Kungam ir iemesls prasīt: „Ko vēl vajadzēja izdarīt Manam vīnadārzam, ko Es nebūtu izdarījis? Kāpēc tad, kad Es gaidīju, ka tas dos vīnogas, tas deva vien rūgtas ogas?”
Tas Kungs ir daudz nopūlējies šajā vīnadārzā. Viņš izraka grāvjus, apjoza vīnadārzu ar žogu, pilnībā attīrīja to no akmeņiem, iedēstīja tajā izlases vīnogulāju stādus, uzcēla arī tā vidū sargtorni un ierīkoja spiedi. Viņš gaidīja saldu vīnogu ražu, bet dārzā izauga sliktas ogas. Šajā vīnadārzā ir arī tādi koki, uz kuriem Tas Kungs trīs gadus meklēja augļus, bet neatrada. Te ir arī zaļojoši koki, uz kuriem ir lapas un ziedi, bet nevis augļi. Te ir arī satrūdējuši koki, uz kuriem ir tikai rūgtas un skābas ogas, kuras Tas Kungs, tas ir, vīnadārza Saimnieks, nevar paņemt mutē. Protams, netiklības vadonim tās ļoti patīk. Tiesa, viņš ēd rūgtās vīnogas tā, ka zobi vien klab. Šajā vīnadārzā ir arī daži nolādēti koki, kurus Tam Kungam nācās nolādēt, kad Viņš nāca pie tiem meklēt augļus, bet neatrada. Uz cik kokiem Viņš tagad atradīs patiesus augļus, kad izsalcis un izslāpis atnāks salasīt tās ogas, kas remdē badu un slāpes?
Ko tagad Vīnkopis cels galdā, kad ieradīsies viesi no debesīm? Viņš nevar šiem viesiem piedāvāt ēšanai miltenes, bet Viņš meklē vīģes un sarkanās vīnogas. Tās Viņš cels galdā, kad ieradīsies viesi no debesīm. Bet ne tik daudz ir gatavo augļu, jo daži vīnogulāju zari ir palikuši neauglīgi. Dažas ogas ir sabojājušas salnas. Dažu koku lapas un ziedi ir nobiruši, un droši vien, ka šie koki drīz nokaltīs.
Bet tie nedaudzie koki, kas vēl ir augļus nesoši, aug Tā Kunga vīnadārzā pie plūstoša strauta. Ja Tas Kungs dos vairāk debesu rasas un ļaus Savas žēlastības saulei spīdēt uz tiem, kas nes augļus, tad mēs ceram, ka augļi nobriedīs, kad Tam Kungam tie būs vajadzīgi. Tad Viņš sūtīs Savu eņģeļi ar sirpi nogriezt tos augļus nesošos zarus, kas piepotēti pie patiesā dzīvā vīnakoka, uz kura ir baltās un sarkanās vīnogas. Tās Viņš liks galdā, atnākot debesu viesiem. Tātad, gatavojieties, jūs, sarkanās vīnogas, kamēr nav atnākusi salna! Audziet un nobriestiet, jo varbūt, ka drīz nāks nāves eņģelis, lai jūs nogrieztu! Drīz ieradīsies debesu viesi, un tiem nāksies nogaršot vīnogas, kas izaugušas ziemeļos. Audziet un nobriestiet, lai vīnadārza Saimnieks kaut ko saņemtu par to darbu, ko Viņš darīja, kad vienatnē spaidīja vīnogas spiedē. Āmen.
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
