SĀKUMS | KONTAKTI | LAPAS KARTE
Koncerts Spāres baznīcā
15. jūnijā koncerts Spāres baznīcā
"Baznīcu nakts" aktivitātes Spāres draudzē
Ērģeļmūzikas un dzejas pēcpusdiena Piltenē
Lekcija "Kā atšķirt kristīgu lūgšanu no okultas vārdošanas"
Kolkas luterāņu dievnamam jauns grīdas celiņš
Jaunumi
Aicinām pieteikties: JAUNUMIEM, informācijas saņemšanai Jūsu e-pastā, par notikumiem draudzēs...!
Par mumsJAUNUMIDraudzesSvētdarbībasBibliotēkaSvētrunasMediji 
LARSS LEVI LESTADIUSS
|
Piltenes iecirkņa mācītāji

Septiņpadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem

   „Un pēc tam Viņš gāja uz pilsētu, vārdā Naine, un Viņa mācekļi un daudz ļaužu gāja Viņam līdzi. Bet, kad Viņš bija tuvu pie pilsētas vārtiem, lūk, tad iznesa mironi, kas bija savas mātes vienīgais dēls, un tā bija atraitne, un liels pulks pilsētnieku tai gāja līdzi. Un, to redzējis, Tas Kungs par to iežēlojās un tai sacīja: "Neraudi!" Un piegājis Viņš aizskāra zārku, un nesēji apstājās, un Viņš sacīja: "Jaunekli, Es tev saku: celies augšā!" Un mironis cēlās sēdus un sāka runāt, un Viņš to atdeva viņa mātei. Tad izbailes pārņēma visus, un tie slavēja Dievu, sacīdami: "Liels pravietis mūsu starpā ir cēlies, - un: Dievs Savus ļaudis uzlūkojis." Un šī slava par Viņu izpaudās pa visu Jūdeju un pa visu apkārtni.” (Lk 7:11-17).

   Jauns atgādinājums par mūsu mirstību mums tiek dots šodienas evaņģēlija tekstā, kas stāsta par to, kā kādu jaunekli mirušu iznesa no mātes mājām. Droši vien tie, kas sekoja aiz nesējiem, ļoti maz iedomājās par to, kāda nāve būs viņiem pašiem un kad pienāks tās laiks.
   Svētā evaņģēlija vadīti un pēc Dieva žēlastības pasekosim šī jaunekļa ceļam uz kapu un uzzināsim, kurš būtu gatavs mirt kaut tūlīt.
   Pirmkārt: Vai ir gatavi mirt miroņa nesēji?
   Otrkārt: Vai tie ir labāki, kas seko miroņa nesējiem uz kapu?
   Pirmkārt: Vai ir gatavi mirt miroņa nesēji?
   Jēzus reiz kādam jauneklim teica: „Nāc Man pakaļ, un lai miroņi apglabā savus miroņus.” (Mt 8:22). Pēc šiem vārdiem ir redzams, ka miroņi var apglabāt miroņus. Vai tie, kas nes mironi, ir miruši? Izskatās tā, ka viņi ir bijuši garīgi miruši, jo gāja Jēzum pretim. Tas nozīmē, ka tie Jēzum nesekoja, bet izgāja Viņam pretī. Kā izrādās sagatavojušies nāvei tie, kas ir garīgi miruši, un tāpēc grēka dēļ šķirti no Dieva? Katehismā garīgā nāve tiek skaidrota tā, ka tajā dvēsele grēku dēļ tiek šķirta no Dieva.
   Vai tādā gadījumā miroņa nesēji ir gatavi mirt, kad viņi grēku dēļ ir šķirti no Dieva? Mirt viņi nav gatavi, bet nosvinēt bēres ir gatavi. Tur, kur garīgi mirušie apglabā savus miroņus, bēres tiek rīkotas pēc laicīgām tradīcijām: tur dzer un lamājas, bet dažreiz arī kaujas. Bezbēdīgie domā, ka labi sagatavojas nāvei, kad stiprina sevi ar degvīnu un lāstiem, reizēm ar kautiņiem un kad viņi apgāna mirušā kapu un vispār pie kapa neraud. Tādi ir miroņa nesēji.
   Kad miroņi apglabā savus miroņus, viņi savam vēderam kalpo pasaules godības dēļ, lai tikai tā nepaliktu tukšā. Mums nav ziņu, ka Vecās Derības laikos miroņa nesēji būtu svinējuši tādas bēres, bet pēc Pestītāja nāves alkatība, protams, iemācīja tos kalpot savam vēderam. Tā nu viņiem nav citu bēdu, kā vien rūpēties par sevis paēdināšanu, lai no prāta izlidotu visas domas par nāvi. Nešķīstais gars ir apgriezis otrādi viņu uztveri. Kad Vecās Derības laikos pie kapa raudāja, tad Jaunās Derības laikos pie kapa dzer. Kad Vecās Derības laikos visi uz bērēm sapulcējušies bija sērās, tad Jaunās Derības laikos tie ierodas tur reibumā. Tā nu degvīnā tiek noslīcinātas visas domas par nāvi.
   Protams, ka tur klātesošs ir arī kāds viltus pravietis, kurš sludina par degvīnu, teikdams: „Nu tad iedzersim, nu tad iedzersim, lai pazustu nāves smaka.” Bezrūpīgs garīdznieks nekad nesludinās: „Nenodzerieties ar vīnu, bet labāk atcerieties par savu mirstīgumu un ielūkojieties kapā.” Nē, bet viņš uzstājas ar brīnišķīgu runu, apstāvot dzērājus un degvīna tirgoņus, kad tie nomirst.
   Ja arī kāds būtu miris no degvīna vai no tā aizdedzies, bezrūpīgais garīdznieks tomēr apsola, ka viņš ir kļuvis taisns. Pat, ja alkohola tirgotājs dzērājam ir atņēmis visu, ieskaitot svārkus, bezrūpīgais garīdznieks garantē citiem degvīna tirgoņiem, ka nelaiķis ir pestīts. „Viņš bija labs, palīdzot nabagiem. Viņš bija tik nevainojams un godīgs, ka par viņu skumst visa draudze.” Bet kā tad viņš tiem palīdzēja? Viņš tiem palīdzēja nokļūt ellē priekšlaicīgi.
   Tādi ir miroņa nesēji, kuri velk jaunos mirušās ticības kapā. Viņi aiznes uz turieni cilvēku dvēseles, kad pateicas tiem, kuri ar alkoholu noved cilvēku dvēseles priekšlaicīgā nāvē. Degvīna tirgoņi pavada priekšlaicīgi cilvēku miesas kapā, bet bezrūpīgi garīdznieki pavada cilvēku dvēseles mirušās ticības kapā.
   Otrkārt: Vai tie ir labāki, kas seko miroņa nesējiem uz kapu?
   Nekur nav teikts, ka viņi būtu gatavi mirt, bet, ka ir sagatavoti soļot uz elli pēc nāves, kad viņu bezdievīgā dzīve beigsies. Miroņa nesēju pavadītāji kopā ar viņiem atrodas tai pašā garīgajā nāvē. Kad nesēji iet pa priekšu, pavadītāji viņiem seko un krīt tai pašā bedrē. Vai šeit ir kaut viena atraitne, kas būtu redzējusi, kā viņas vienīgo dēlu nes uz kapu? Tā kā viņa savam dēlam ir rādījusi sliktu piemēru, tā iet aiz viņa uz kapu. No turienes neviens neatgriezīsies, ja vien Jēzus viņu nesatiks, pirms zārku apklās ar zemi.
   Daža māte ir tik akla, ka daļēji vainojama sava vienīgā dēla nāvē. Viņa bija slikts piemērs un mācīja dēlam sekot šai laicīgajai pasaulei, no kurienes arī rodas garīgā nāve. Viņa arī ļāva savam dēlam pakļauties savām kārībām, un ne vārdiņa nebilda, lai kavētu to iet pa plato pazušanas ceļu. Beigu beigās tāpēc arī pienāk priekšlaicīga miesīga nāve. Tagad šī nelaimīgā māte sāk apsūdzēt Dievu, ka Viņš atņēmis tās atspaidu vecumdienās.
   Varbūt, ka māte pati ir vainīga sava dēla nāvē, tāpēc ka neskatījās, lai viņš nebojātu savu veselību. Lepnība un godkārība vedina zēnus ložņāt, kauties, kāpelēt un skriet vai nomocīt savu ķermeni citādā veidā. Tādēļ beigās piemeklē nāvējoša slimība. Vai tā ir Dieva vaina, ka jauni cilvēki nomirst un atstāj savus vecākus neaizsargātus, ja pār tiem var valdīt velns?
   Kā gan tu zini, nelaimīgā māte, varbūt pati esi vainojama sava vienīgā dēla nāvē? Vai mācīji savam dēlam kristietību tā, lai viņš sāktu vairīties no briesmām? Vai rāji viņu par lepnību un nepaklausību? Vai raudāji par sevi un savu dēlu pēc Pestītāja aicinājuma, kad Viņš teica: „Jūs Jeruzālemes meitas, neraudiet par Mani, bet raudiet pašas par sevi un par saviem bērniem.”? (Lk 23:28). Jā, tagad tu raudi, kad tavs dēls ir miris, bet kāpēc neraudāji, viņam dzīvam esot? Kāpēc neraudāji tad, kad redzēji viņu skrienam pa plato pazušanas ceļu? Kas zina, kā viņu būtu ietekmējušas vecāku asaras? Tagad tu raudi, kad dēls ir miris. Protams, Dievs ir vainīgs, tāpēc ka atņēma tavu atbalstu vecumdienām. Kā tu zini, nelaimīgā māte, varbūt pati esi vainojama sava dēla nāvē, tāpēc ka tu ne visai labi pieskatīji, kā viņš dzīvo pasaulē?
   Bieži aklie vecāki mīl savu dēlu tik nesaprātīgi, ka ļauj tam dzīvot pēc savas ļaunās patikas, no kā arī dēls nomirst pirms laika. Pēc tam šie aklie vecāki vaino Dievu, ka Viņš atņēmis tiem atbalstu vecumdienām.
   Neatgriezušā cilvēka prāts tam nepiekrīt, bet saka: „Ja šī atraitne būtu vainojama sava dēla nāvē, vai tad Jēzus nāktu viņu mierināt? Droši vien, ka tad Jēzus tai pārmestu, ja Viņš zinātu, ka šī atraitne pati ir izrādījusies vainīgā dēla nāvē.”
   Bet es jums teikšu, ka Jēzus žēlo visus garīgi un fiziski nelaimīgos, kurus ir pazudinājis grēks un sātans. Šī atraitne varēja būt kā bezrūpīgs pagāns, kādi bija daudzi citi slimie, kuriem Jēzus palīdzēja. Tomēr Jēzus viņus žēloja un Savā labestībā vēlējās pamodināt to sirdsapziņu. Viņš Savas žēlastības dēļ vēlējās tos atvest pie Sevis. Bet bezrūpīgie nemācās no Dieva labajiem darbiem. Viņi smejas par Pestītāja asarām, lai arī kādā pamanāmā veidā Viņš tos atbrīvotu no nāves valgiem.
   Vai te ir tādi, kas dažreiz sajūt, ka Dievs tos ir izglābis no nāves briesmām? Bet cik ilgi jūs atcerējāties par Dieva labajiem darbiem attiecībā uz sevi? Un cik ilgi jūs atcerējāties to, kā Dievs jūs izglābis no acīmredzamām nāves briesmām? Vai jūs domājāt par to, ka Dievs Savā pacietībā ved jūs uz atgriešanos no grēkiem?
   Mēs redzējām, kā bezrūpīgie pagāni izturas pret kristiešiem. Lai cik arī labu darbu kristietis nebūtu pagānu labā izdarījis, viņi tajos nesaredz nekā laba, bet vēl vairāk nocietinās. Tiesa, daži nabaga pagāni ir gatavi pieņemt kristiešu pūliņus, bet tomēr viņi ir gatavi arī kristiešus piekaut, ja pamostas vecais ādams. Tāda ir pagānu pateicība. Ar vienu roku viņi kristiešu palīdzību pieņem, bet ar otru tos sit. Tāpat viņi izturas arī pret Dievu. Viņi alkst pēc palīdzības savās ikdienas vajadzībās, bet, kad Dievs tiem jau palīdzējis, viņi ir gatavi pasmieties par Pestītāja asarām un nolādēt savu Radītāju. Tādu dzīvi dzīvojot, viņu dvēseles ātri tiek sagatavotas par barību sātanam. Vispirms viņš to dvēseles izsijās kā graudus sietā (Lk 22:31), bet, kad samals, tad vārīs no tiem biezputru.
   Vai te ir kaut viens jauns cilvēks, kas būtu guvis mācību no Naines pilsētas atraitnes dēla nāves? Vai te ir kāds, kas raud par savu dēlu? Viņš nomira jauns, un tagad nesēji tā miesas nes uz mūžīgās nāves kapu. Vai te atrodas kaut viens no miroņa nesējiem, kas būtu apstājies grēku skrējienā, kad Jēzus pieķērās nestuvēm? Vai mēs varam cerēt, ka Jēzus atnāks vēlreiz uzspiest uz nestuvēm tā, lai miroņa nesēji nevarētu aiznest jauno cilvēku mirušās ticības kapā?
   Kungs Jēzus jau ir devies tālāk, lai atmodinātu citus mirušos jaunekļus. Viņš aizgājis mierināt citas atraitnes, kuru vienīgais dēls ir nomiris jauns. Un tomēr, līdz tam laikam, kamēr ir dzīvība, un, lai arī cik neiespējami tas neliktos, mēs vēlamies, lai Jēzus atnāktu vēlreiz uzsaukt jaunajiem: „Es tev saku: celies!” (Lk 5:24; 7:14; Mk 5:41). Mēs vēlamies, lai Viņš vēlreiz atnāktu pateikt sērojošām atraitnēm: „Neraudi!” Mēs vēlamies, ja vien tas būtu iespējams, lai Kungs Jēzus atnāktu, pirms miroņu nesēji aiznes jaunekļus mūžīgās nāves kapā, no kurienes neviens nekad neatgriezīsies. Āmen.


« atgriezties

Dienišķā maize

Pasargi, Dievs, ka mēs pamestu Kungu un kalpotu citiem dieviem!

(Joz 24:16)

Iesakņojieties /Kristū Jēzū/, topiet kā nams, kas uz Viņa būvēts, esiet ticībā stipri, kā esat mācīti, pāri plūzdami pateicībā.

(Kol 2:7)

Soģ 9:22–25, 50–57; Apd 4:32–5:11; Jņ 2:13–25


Kalendārs

Pieteikties jaunumiem

Vārds:
E-pasts:
  Pieteikties
© 2014»