Uz manu mīlestību tie atbild ar naidu, kaut es par tiem lūdzu Dievu. (Ps. 109:4)
Es mācu gudrību, tādēļ viņiem vajadzētu man sekot un palikt pie manis. Taču viņi cīnās pret mani, ar naida pilniem vārdiem mani noniecinādami un darīdami nīstamu visu ļaužu vidū. Ko tad nu lai daru? Ja viņi nespēj paciest labvēlību, es atstāšu viņus Dieva ziņā un pievērsīšos lūgšanai. Ak, cik dievbijīgs bērns ir pasaule! Ļaunu tā negrib pieredzēt, bet arī labu negrib pieņemt. Saki savu padomu - ko tad pasaule grib? Tā skrien tieši elles ugunī un velna rīklē, un arī panāks to, pēc kā dzenas. Ja arī tai nebūtu nekādu citu nelaimju - vai tev nešķiet, ka pietiktu jau ar to vien, cik nocietināta, aplama un apstulbota ir tās sirds? Tā nespēj ne redzēt, ne dzirdēt!
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
