Visu savu zudīšanos metiet uz Viņu, jo Viņš gada parjums. (1. Pēt. 5:7)
Nezūdieties nemaz! Bet, ja nākas sastapties ar ko tādu, kas dara jums raizes - un tā tam neizbēgami jānotiek šeit, uz zemes, kur mūsu ceļā stājas daudz dažādu kārdinājumu - rīkojieties tā: nepadodieties savām raizēm un rūpēm, lai kādas tās būtu, bet atmetiet visu zudīšanos un ar sirsnīgām lūgšanām vērsieties pie Dieva; lūdziet no Viņa visu, ko būtu mēģinājuši paveikt paši, ļaujiet, lai to paveic Viņš. Un dariet to ar pateicību; jo jums ir tāds Dievs, kas par jums rūpējas, kam droši varat uzticēt visas savas vajadzības. Kas neaizstāj savu zudīšanos ar šādu lūgšanu, bet grib vispirms pats visu izsvērt ar prātu un nokārtot pēc sava padoma, tas arvien iekuļas lielā nelaimē, pazaudē prieku un mieru Dievā, tomēr neko no iecerētā nepanāk - viņš rok smiltis, pats grimdams arvien dziļāk - līdz vairs nav cerību tikt ārā. Par to ik dienu pārliecināmies savā un citu cilvēku pieredzē.
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
