Ābrahams nezaudēja ticības speķu, vērodams, ka viņa miesa jau pamirusi - viņam varēja būt jau simts gadu - un ka pamiris arī Sāras mātes klēpis.
(Rom. 4:19)
Tā Ābrahāms savaldīja savu prātu, ticēdams Dieva vārdam, kurā Dievs bija apsolījis viņam dot pēcnācējus no Sāras, viņa sievas, kuras miesa bija jau neauglīga un pamirusi. Šiem apsolījuma vārdiem Ābrahāma prāts noteikti nebija gatavs tūliņ piekrist -drīzāk gan tas sacēlās pret ticību, uzskatot par muļķīgu, nepiedienīgu un neiespējamu domu, ka Sara vēl varētu dzemdēt dēlu. Tādēļ nav šaubu, ka Ābrahāma sirdī ticība un prāts saķildojās un uzbruka viens otram šā apsolījuma dēļ; tomēr ticība galu galā uzvarēja, tā apspieda un nonāvēja šo visbriesmīgāko Dieva ienaidnieku - prātu. Tāpat rīkojās arī visi pārējie ticīgie ļaudis, kuri līdz ar Ābrahāmu ieiet ticības apslēptajos dziļumos, uzvar savu prātu un saka: klausies, tu, aklais un apstulbotais prāts, Dieva lietās tu nenieka nespēj saprast; tādēļ daudz vis nep?lies spītēties un riet man pretī, bet turi muti un stāvi klusu! Neuzdrīksties tiesāt Dieva vārdu, bet norimsti, klausies, ko tas tev saka, un tici šim Vārdam!
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
