2. decembris

Celsimies un noiesim uz Beteli, un es tur uzcelšu altāri tam Dievam, kas mani paklausīja manās posta dienās un kas bija ar mani ceļā, ko esmu nostaigājis. (1. Moz. 35:3)

Upurēšana patiesībā nav nekas cits, kā Dieva sla­vēšana un pateikšanās Viņam par to, ka Viņš ir mūsu Dievs, kas saskaņā ar apsolījumu grib mūs uzklausīt un būt mums līdzās visās bēdās un izglābt mūs no nāves. Jo Viņš ir mūsu Dievs; mēs pateicamies Vi­ņam, ka Viņš mūs līdz šim ir uzturējis un pasargājis, turklāt uzturēs arī turpmāk, kaut arī dažkārt tiekam pārbaudīti un mums šķiet, ka pārbaudījumu sma­gums jau sniedzas pāri mūsu spēkiem. Tieši tādēļ tiek celtas baznīcas. Taču, ja tajās netiek nesti īsti upuri Dievam, tās būtu saucamas par govju un c?ku kūtīm, nevis par altāriem un baznīcām. Jo baznīca vajadzīga tādēļ, lai ļaudis tur sanāktu kopā un viņiem tiktu mācīts par Dievu, ka Viņš ir mūsu Dievs, kas mūs pārbauda mūsu pašu labā. Tas ir sprediķis par ticību, par mūsu pacietību, par Dieva žēlastību, par to, kā Dievs vada un valda savus ļaudis. Kur šāda mācība netiek sludināta un uzklausīta, tur nav ne baznīcas, ne altāra.