30. oktobris

Ta viņi aizdrāžas talak ka vējš, turpinādami ap­grēcību, un uzskata savu spēku par savu dievu.

(Hab. 1:11)

Kad tirāni un patiesības ienaidnieki redz, ka vi­ņiem veicas, turpretī dievbijīgos piemeklē ne­veiksmes, tie nenoprot, ka vajāto Dievs ir patiess Dievs, kas pats Savus ļaudis nodevis vajātāju ro­kās, - kā Viņš ir darījis ar pašu Kristu un visiem svētajiem. Tie turpina savas zaimotāju runas, sacīda­mi: "Kur nu ir tavs Kristus? Lai Viņš tev palīdz!" Taču ļaundari neņems labu galu - viņu prieks pārvērtīsies bēdās. Tā kā tie nebīstas Dieva, nepa­kļaujas Viņam nevienā lietā, bet ir pārdroši savos spriedumos un darbos, Dievs ļauj tiem pieredzēt veiksmi un gūt uzvaras, taču visbeidzot atstāj tos kaunā līdz ar visu viņu gudrību un padomu, ka tie savos grēkos nocietina sirdis; gluži negaidot, pienāk brīdis, kad Dievs ar viņiem rīkojas tāpat, kā ar babiloniešiem, jūdiem un visiem tirāniem. Kur tad nu ir tie, kuri Kristum sacījuši: "Tu uzticējies Die­vam, lai nu Viņš tev palīdz!" Kur ir šo zaimotāju dievs, kas tiem šķita uzvarējis? Kristus ir palicis; turpretī viņi ir iznīkuši un izkaisīti gluži kā pelni laukā.