Svētīgs ir, kas pie Manis neapgrecinas. (Mt. 11:6)
Tā patiesi ir savāda apgrēcība - pasaule apgrēci-nās pie Kristus, kas uzmodina mirušos, dara aklos redzīgus, kurlos dzirdīgus un nabagiem (Garā) sludina Evaņģēliju. Ko gan tāds, kas uzskata šo Pestītāju par velnu, varētu uzskatīt par Dievu? Taču šai aplamībai ir savs pamats - Kristus grib dot mums Debesu valstību, bet pasaule tīko pēc šīs zemes valstības. Kristus grib dāvāt drošus, neiznīcīgus, m?žīgus, svētīgus Debesu dārgumus, bet pasaule kāro saņemt pasaulīgas, laicīgas, iznīcīgas lietas, kurām līdzi nāk vairāk rūpju un baiļu nekā prieka un drošības. Tāda ir šī atšķirība, kas ir apgrēcības pamats. Es uzticīgi lūdzu un pamācu ikvienu dievbijīgu kristieti: neapgrēcinieties, dzirdot vienkāršo valodu un notikumus, kas rakstīti Bībelē, un neapšaubiet tos. Lai cik vienkāršas un nesaprātīgas šīs lietas varētu šķist, tie tomēr nav tikai vārdi, darbi, stāsti un notikumi, bet augstās, dievišķās majestātes spēks un gudrība. Šajā Grāmatā atradīsi sili un autiņus, kuros guļ Kristus un uz kuriem eņģelis norāda, uzrunādams ganus. Tie gan ir vienkārši un necili autiņi, tomēr tajos ietīts nenovērtējams dārgums - Kristus.
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
