Un, kad pirmie atnāca, tie cerēja dabūt vairāk.
(Mt. 20:10)
Mums ikvienam jāapzinās, ka mūsu sirdī mīt liels darbu svētais. Tas ir - mēs visi labprāt darītu brīnišķīgus darbus, ar kuriem varētu lepoties un sacīt: redzi, to es esmu paveicis; es šodien esmu atlīdzinājis Dievam ar lūgšanām un labiem darbiem, tādēļ mana sirdsapziņa nu varēs gūt vairāk miera. Tā tas ir arī man - kad esmu pildījis savu amatu un uzcītīgi darījis savu darbu, esmu daudz priecīgāks nekā tad, ja es neko nebūtu darījis. Šis prieks pats par sevi nav slikts; taču tas nav šķīsts prieks, kas saistīts ar ticību. Šāds prieks grib sasaistīt un maldināt sirdsapziņu. Bet, tā kā sirdsapziņa ir trausla lieta, to nav viegli pasargāt no uzpūtības netikuma. Tādēļ nebūsim pārdroši, bet, apliecinādami Kristu, dzīvosim dievbijībā un pieaugsim ticībā, zinādami, ka ikviens savā sirdī nesam lielu un nejauku m?ku (darbu svēto), tas ir, mēs tiecamies paļauties uz saviem darbiem, taču tas ir pretrunā ticībai.
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
