8. jūnijs

Bet šis ir Viņa bauslis, lai mes ticam Viņa Dēla Jē­zus Kristus vārdam un mīlam cits citu, kā Viņš mums pavēlējis. (1. Jņ. 3:23)

Es ticu uz Jēzu Kristu, manu Kungu, kas par mani cietis, miris, augšāmcēlies... Šīs apliecības priekšā jā-piekāpjas gan Mozus, gan ķeizara likumiem, gan ar¥ paša Dieva baušļiem. Te nu man jāatvaira katrs, kas grib diskutēt par grēku, taisnību un netaisnību, par vi­su, ko es varētu darīt. Tā rīkodamies, cilvēks varētu aizstāvēties pret velna iedvestām domām un kārdinā­jumiem, vienalga, vai tie būtu saistīti ar pagātnes vai tagadējiem grēkiem. Ir nepieciešams skaidri atšķirt un nošķirt vienu no otra Mozu un Kristu, darbus un ticību, sirdsapziņu un ārējo dzīvi. Kad bauslība man uzbrūk, gribēdama izbiedēt manu sirdi, tieši tad ir īstais laiks dot atelpas br¥di mīļajai bauslībai un, ja tā negrib palikt malā, droši sacīt: es labprāt darīšu un veicināšu labus darbus, kad būs īstais laiks, kad būšu cilvēku vidū; bet šeit, kur mana sirdsapziņa ir Dieva priekšā, es par šādām lietām negribu ne dzirdēt. Tāpēc nemulsini mani un nesaki neko par to, kas man būtu vai nebūtu jādara; šobrīd es neklausīšos ne Mozus, ne farizeju vārdos; šeit jāvalda vienīgi Kristum, jo šajās lietās Viņš ir viss. Es gribu darīt tā, kā darīja Marija - sēdēt pie Kristus kājām un klausīties Viņa vārdu; Martai jāpaliek ārpusē un jānodarbojas ar virtuves un mājas darbiem, nevis ar sirdsapziņas lietām.