13. janvāris

Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestība, tas paliek Dievā un Dievs viņā. (1. Jņ. 4:16)

Tie patiesi ir augsti vārdi, brīnišķīgs mīlestības cildinājums un spēcīgs pamudinājums, rādot mums visaugstāko un vispilnīgāko piemēru. Kad tiek stāstīts, ka mīlestība ir jaukākais un pilnīgākais tikums - tie tomēr ir maznozīmīgi vārdi salīdzināju­mā ar to, ko šeit saka apustulis: Dievs pats ir mīlestība -ja kāds gribētu attēlot un parādīt Dievu, tam nevajadzētu attēlot neko citu kā pilnīgu mīlestību. Dievišķā daba nav nekas cits kā šādas mīlestības liesmas un kvēle, kas piepilda debesis un zemi. Un atkal, ja gribētu attēlot mīlestību, tas nebūtu nekas cilvēcisks, pat ne eņģelisks vai debešķīgs, bet gan - pats Dievs.