Es gan sacīju, kad man labi klajas: "Es nešaubīšos nemūžam!" Ak, Kungs, Tu Savā labvēlībā man piešķīri godu un spēku, Tu spēcīgi nostiprināji manu kalna cietoksni, bet, kad Tu apslēpi Savu vaigu, tad es iztrūkos. (Ps. 30:7-8)
Kad Dievs mums dod īstu ticību un mēs dzīvojam drošā paļāvībā, ka caur Kristu esam sev iemantojuši žēlīgu Dievu, tad esam paradīzē. Un tomēr - vienā acumirklī viss var mainīties: tiklīdz sirds aizmirst Dievu, mums ir tā, it kā Viņš pats gribētu izraut Kungu Kristu mums no sirds. Ja Kristus mums tiek apslēpts, mēs vairs nerodam mierinājumu: velns sūta mūsu sirdīs šausminošas domas par Dievu; sirdsapziņa jūt, ka ir Kristu pazaudējusi, tā satrūkstas un izbīstas, redzēdama tikai Dieva dusmas un nežēlastību, ko esam pelnījuši ar saviem grēkiem.
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
