16. septembris

Nedzīvojiet vairs ta, ka pagani dzīvo sava sirdspratu tukšībā savas nezināšanas dēļ un sirds apcietinā-tības dēļ, aptumšojušies savā izpratnē un atsveši­nājušies dzīvībai, kas no Dieva. (Ef. 4:17-18)

Dieva lietās, tas ir, lietās, kuras saistītas ar Dievu un kurās jārīkojas tā, kā ir Dievam tīkami un kā ne­pieciešams mūsu pestīšanai, cilvēka daba ir pilnīgi un neglābjami akla, tā nevar rādīt mums ceļu ne soli, ne sprīdi; mūsu daba pat nespēj atpazīt šādas lietas. Pārgalvības gan cilvēka dabai pietiek, tādēļ tā tomēr cenšas ko paveikt, klupdama gluži kā akls zirgs, taču viss, ko tā spēj izdibināt un secināt, ir aplami un mal­dīgi - tas ir tikpat droši kā tas, ka Dievs dzīvo. Te mūsu daba rīkojas kā cilvēks, kas ceļ savu namu uz smiltīm, kā tas, kas domā no zirnekļa tīkla uzšūt sev svārkus, cept maizi, miltu vietā ņemot smiltis; tā sēj vēju un pļauj vētru, tā mēra gaisu ar karotēm, nes gaismu bļodā uz pagrabu un sver uguni uz svariem. Cilvēka daba Dieva lietās dara visdažādākās aplamī­bas un muļķības, kādas vien varētu iedomāties; jo tā dara savus darbus, gribēdama uzskatīt tos par kalpo­šanu Dievam, kas tie nekādā zinā nav.