17. septembris

Laidiet bērniņus pie Manis, neliedziet tiem, jo tā­diem pieder Dieva valstība. (Mk. 10:14)

Tu saki: bērni vēl nav nākuši pie prāta, tādēļ viņi nespēj ticēt. Saki man, vai tad ir kristīgi tā spriest par Dieva darbiem un vērtēt tos pēc mūsu iedomām? Vai nevar būt tā, ka tu ar savu prātu jau esi aizgājis no ticības, bet bērni nāk pie ticības, kamēr viņiem vēl nav prāta? Mīļais, ko gan labu prāts varētu sniegt ticībai un Dieva vārdam? Vai tad tieši prāts nav tas, kas visdedzīgāk pretojas ticībai un Dieva vārdam, tā ka sava prāta dēļ cilvēki nevar nākt pie ticības, nedz panest Dieva vārdu? Prātam ir jātiek apstulbotam un apkaunotam, lai cilvēks kļūtu ticīgs un saņemtu Die­va žēlastību, Viņam ir jākļūst ģeķīgam, neprātīgam un nesaprātīgam gluži kā mazam bērnam, kā Kristus saka Mateja evaņģēlija 18. nodaļas 3. pantā. Kāds prāts bija šiem bērniem, kurus Kristus uzņēma ar tādu sirsnību? Kādēļ Viņš aicināja tos pie Sevis un svētīja? Kur viņi ņēma tādu ticību, kas darīja tos par Debesu valstības bērniem? Jā, tieši tādēļ, ka bērni vēl nav nākuši pie prāta, viņi ir gatavi nākt pie ticī­bas drīzāk nekā vecie un saprātīgie, kam prāts arvien stājas ceļā, jo viņu lielās galvas ir grūti dabūt cauri šaurajām durvīm.