7. decembris

Priecājieties iekš Ta Kunga vienmēr; es vēlreiz teikšu, priecājieties! (Fil. 4:4)

Šis prieks ir ticības auglis un sekas. Tava sirds nevar rast prieku Dievā, pirms nav sākusi ticēt. Kur nav ticības, tur atrodamas vienīgi bailes, bēgšana, kauns un bēdas, tiklīdz tiek pieminēts un atgādināts Dieva vārds. Jā, neticīgā sirdī mīt tikai pretestība un naids pret Dievu. Tas tādēļ, ka sirds sajūt savu vainu un nespēj paļauties uz Dieva žēlastību un labvēlību, zinādama, ka Viņš ienīst grēku un Savā bardzībā pie­spriež tam briesmīgu sodu. Tā nu šī vēstule rakstīta nevis grēciniekiem, bet svētajiem. Grēciniekiem vispirms ir jādzird, kā kļūt brīviem no grēka un iemantot Dieva žēlastību; tad arī prieks rodas pats no sevis - tiklīdz cilvēks ir atraisījies no sirdsapziņas mokām. Redzi, tāds ir prieks, par kuru šeit runā Sv. Pāvils. Tur nav vairs ne grēka, ne baiļu nāves un elles priekšā, bet vienīgi priecīga, visaptveroša paļāvība uz Dievu un Viņa žēlastību. Un vēlreiz es jums saku: priecājieties! Šis apustuļa vārdu atkārtojums pastiprina tajos izteikto pamudinājumu. Un tas mums patiesi ir vajadzīgs - ja arī dažkārt krītam grēkā, mūsu prieks Dievā lai ir stiprāks par grēka radītajām bēdām!