XVI ARTIKULS PAR PILSONISKAJĀM LIETĀM
1] Par valsts lietām tiek mācīts, ka likumīgā valsts pārvalde ir Dieva labie darbi, 2] tādēļ kristiešiem ir atļauts pildīt valsts amatus, spriest tiesu, iztiesāt lietas pēc impērijas un citiem pastāvošajiem likumiem, saskaņā ar likumu sodīt, cīnīties taisnīgā karā, kalpot karadienestā, likumīgi slēgt darījumus, iegūt īpašumu, zvērēt, kad valsts iestādes to prasa, kā arī doties laulībā. 3] Tiek nosodīti anabaptisti, kas aizliedz kristiešiem pildīt šādus pilsoņu pienākumus. 4] Tiek nosodīti arī tie, kas evaņģēlisko pilnību meklē pilsonisko pienākumu pamešanā, nevis Dieva bijāšanā un ticībā, – jo sirds mūžīgo taisnību taču māca tikai Evaņģēlijs. 5] Tomēr tas neizposta nedz valsti, nedz ģimeni, bet jo īpaši pavēl to visu sargāt un uzturēt kristīgā mīlestībā kā Dieva iedibināto kārtību. 6] Tādējādi kristiešiem ir jāpaklausa savām valdībām un likumiem, 7] izņemot gadījumus, ja tiek pavēlēts grēkot, tad katrā ziņā – "Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem" (Ap. d. 5:29).
Dienišķā maize
Kungs, es atceros tavas tiesas no aizlaikiem – tad esmu mierīgs. Ps 119:52
Mēs zinām – kad uz zemes celtā telts, kurā mītam, reiz sagrūs, mums būs
Dieva celts mūžīgs mājoklis debesīs, kas nav rokām darināts. 2Kor 5:1
Dz 2:8–13, 4:1–4a, 5–7, 9–11
2Kor 12:11–21
Lk 19:41–48
Kalendārs